BĒDU GADS

Sāpes par zaudētu bērnu

Mūsu kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) vecākais dēls Kāsims nomira septiņpadsmit mēnešu vecumā. Daudzus gadus pēc šī sāpīgā notikuma nomira arī viņa otrais dēls Abdullāhs. Kamēr no viņa svētītajām acīm ritēja asaras, mūsu kungs Allāha Sūtnis pagriezās pret kalnu un teica: „Ak, kalns! Ja tas, kas piemeklējis mani, būtu piemeklējis tevi, tu nebūtu izturējis un būtu sabrucis!” – tā izsakot savas bēdas. Kad mūsu māte hazrat Hadīdža jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Kur viņi tagad ir?”, viņš atbildēja: „Viņi ir Paradīzē.”

Kad Visuma Sultāns, mūsu mīļais Pravietis, zaudēja abus savus dēlus, elku pielūdzēji ļoti priecājās. Tādi neticīgie kā Abū Džahls, izmantodami izdevību, visapkārt skaļi klaigāja: „Tagad Muhameds ir abtars; viņa dzimta ir pārtrūkusi. Viņam nav palicis dēla, kas turpinātu viņa dzimtu. Kad viņš pats nomirs, viņa vārds un slava tiks aizmirsti.”

Tad Visvarenais Allāhs sūtīja sūru al-Kausar un mierināja savu Sūtni. Sūrā pēc nozīmes ir teikts: „(Mans Habīb!) Patiesi, Mēs tev devām Kausaru (dāvājām tev Kausara baseinu un ļoti daudz laba). Tāpēc veic namazu savam Kungam un upurē upuri. Patiesi, bez labuma un bez pēcnācējiem ir tas, kurš (saukdams tevi par bezpēcnācēju) runā pret tevi. (Tas, kurš tevi sauc par abtaru, pats ir bez pēcnācējiem, bez goda un bez vārda. Bet tava šķīstā dzimta, tavs vārds un tavs gods, Mans Habīb, saglabāsies līdz Augšāmcelšanās dienai. Arī mūžīgajā pasaulē tev ir paredzēti daudzi lieli godi, ko neviens nespēj iedomāties.)”1

Abū Tāliba nāve

Drīz pēc mūsu kunga Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) dēlu nāves Abū Tālibs saslima, un viņa slimība ar katru dienu kļuva smagāka. Kuraišu elku pielūdzēji, to dzirdējuši, domāja: „Kamēr Abū Tālibs bija dzīvs, viņš ļoti pūlējās aizsargāt Muhamedu. Tagad tuvojas viņa aiziešanas laiks. Apciemosim viņu, kaut vai viņa pēdējā stundā. Jo par musulmaņiem ir kļuvuši gan Hamza, nepārspējamais arābu varonis, gan Umars, kura varenība, spēks un bezbailība ir skaidra kā saule. Ar katru dienu cilvēki no arābu ciltīm nāk bariem un viņam pakļaujas. Tā musulmaņu ar katru dienu kļūst vairāk, un viņu balss piepilda pasauli. Šādā stāvoklī mums ir vai nu viņiem jāpakļaujas, vai jābūt gataviem karam un kaujai. Iesim pie Abū Tāliba un izskaidrosim stāvokli, lai viņš mūs samierinātu. Neuzbruksim viņa reliģijai, un lai viņš neuzbrūk mūsējai.” Ar šādu domu viņi ieradās pie Abū Tāliba. Pazīstami vīri, tādi kā Ukba, Šaiba, Abū Džahls un Umaija ibn Halafs, apsēdās uz spilveniem pie Abū Tāliba gultas. Viņi teica: „Mēs ticam tavam diženumam un atzīstam tavu pārākumu. Tāpēc mēs nekad tev neesam pretojušies. Mēs baidāmies, ka pēc tavas nāves Muhameds sāks ar mums cīnīties un naids starp mums turpināsies. Samierini mūs, lai mēs neuzbruktu cits cita reliģijai.”

„Ak, kalns! Ja tas, kas piemeklējis mani, būtu piemeklējis tevi, tu nebūtu izturējis un būtu sabrucis!” Svētais hadīss

Tāpat kā daudzu islāma dižgaru kapi, arī mūsu mīļā Pravieša (sallallahu taala alaihi va sallam) pirmās sievas, mūsu mātes hazrat Hadīdžas (radijallahu anha) mauzolejs ir nojaukts un iznīcināts.

Abū Tālibs lika pasaukt mūsu kungu Pravieti un teica: „Visi kuraišu vadoņi lūdz tevi nejaukties viņu reliģijā. Ja tu tam piekritīsi, viņi strādās tavā pakļautībā un tev palīdzēs.” Pasauļu valdnieks teica: „Ak, tēvoci! Es gribu viņus aicināt tikai pie viena vārda, un šī vārda dēļ viņu priekšā noliecīsies visi arābi, bet tie, kas nav arābi, maksās viņiem džizju (galvasnaudu).” Bet kuraišu dižciltīgajiem viņš teica: „Jā! Ja jūs man pateiksiet vienu vārdu, ar to jūs valdīsiet pār visiem arābiem, un tie, kas nav arābi, jūsu priekšā noliecīsies.” Abū Džahls teica: „Labi. Mēs to pateiksim pat desmitkārt. Kas tas ir par vārdu?” Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis atbildēja: „Ja jūs teiksiet ‚La ilaha illallah’ un izmetīsiet elkus, ko pielūdzat Visvarenā Allāha vietā,” elku pielūdzēji tūlīt teica: „Prasi no mums kaut ko citu!…” Mūsu kungs Pravietis teica: „Pat ja jūs atnestu sauli un ieliktu to man rokās, es no jums neprasītu neko citu.”

Elku pielūdzēji teica: „Ak, Abul Kāsim! Tu piedāvā ļoti dīvainu lietu. Mēs gribam tevi saudzēt, bet tu nesaudzē mūs!” – un, piecēlušies, aizgāja. Kad viņi bija aizgājuši, Abū Tālibs teica mūsu kungam Pravietim: „Tas, ko tu prasīji no kuraišiem, bija pilnīgi pareizi. Tu runāji patiesību.” Šie tēvoča vārdi deva mūsu kungam Allāha Sūtnim cerību, un viņš saprata, ka Abū Tālibs varētu pieņemt ticību. Viņš teica: „Ak, tēvoci! Saki vienreiz ‚La ilaha illallah’!… Lai Augšāmcelšanās dienā es varētu par tevi aizlūgt (šafāats).” Abū Tālibs atbildēja: „Es baidos, ka ļaudis mani nosodīs, sacīdami: ‚Viņš nobijās no nāves, tāpēc kļuva par musulmani.’ Citādi es tevi būtu iepriecinājis.” Tā viņš parādīja, ka viņa nafsam (patībai) tas bija grūti. Viņa slimība kļuva arvien smagāka, un viņš nomira.2

Mūsu mātes hazrat Hadīdžas nāve

Bisas desmitajā gadā, trīs dienas pēc Abū Tāliba nāves, nomira arī mūsu kunga Allāha Sūtņa bēdu biedre, divdesmit piecus gadus viņa dzīves ceļabiedre, mūsu svētītā māte hazrat Hadīdža. Viņa nomira pēc trīs gadus ilgušā aplenkuma, kas bija pilns ciešanu un bēdu, trīs gadus pirms hidžras, ramadāna mēneša sākumā, 65 gadu vecumā.3 Mūsu kungs Visuma lepnums (sallallahu alaihi va sallam) ar savām svētītajām rokām apglabāja mūsu māti hazrat Hadīdžu. Viņš ļoti skuma par šķiršanos no viņas.

Tas, ka mūsu māte hazrat Hadīdža un Pravieša tēvocis Abū Tālibs nomira vienā gadā viens pēc otra, piepildīja mūsu kunga Pravieša sirdi ar bēdām. Tāpēc šo gadu nosauca par „Sanat al-huzn”, tas ir, par bēdu gadu.

Mūsu mātes hazrat Hadīdžas nāve satricināja mūsu mīļo Pravieti un bezgala viņu apbēdināja. Jo viņa bija pirmā, kas pieņēma ticību un atzina mūsu kungu Allāha Sūtni. Turklāt viņa bija viņa lielākais atbalsts un mierinājums. Kad visi bija naidnieki, viņa atvēra visu savu sirdi un bija pilna mīlestības pret mūsu Pravieti. Visu savu mantu un bagātību, visu, kas viņai bija, viņa ziedoja islāma labā un dienu un nakti pūlējās, kalpodama mūsu mīļajam Pravietim. Viņa nekad neapbēdināja Allāha Sūtni un nekad neaizvainoja viņa jūtas. Mūsu kungs Pravietis laiku pa laikam par to stāstīja un tā pieminēja savas svētītās sievas tikumus.

„Ak, tēvoci! Saki vienreiz ‚La ilaha illallah’!… Lai Augšāmcelšanās dienā es varētu par tevi aizlūgt” Svētais hadīss

Kādu dienu, kad mūsu Pravietis bija ārpus mājas, hazrat Hadīdža izgāja viņu meklēt. Džibrīls alaihis-salam viņai parādījās cilvēka izskatā. Mūsu māte hazrat Hadīdža gribēja viņam pajautāt par mūsu kungu Pravieti, bet, iedomājusies, ka viņš varētu būt kāds no naidniekiem, atgriezās. Ieraudzījusi mūsu mīļo Pravieti mājās, viņa pastāstīja par šo notikumu. Mūsu kungs Visuma lepnums teica: „Vai tu zini, kas bija tas, kuru tu redzēji un kuram gribēji pajautāt par mani? Tas bija Džibrīls (alaihis-salam). Viņš lika man nodot tev savu sveicienu. Viņš lika man pateikt tev arī to, ka Paradīzē tev ir sagatavota celtne no pērlēm. Protams, tur nebūs nekā tāda, kas sagādātu bēdas, raizes, pūles un grūtības.”

Vienam roka sastinga gaisā, otrs kļuva akls

Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) ar nepārspējamām sarunām apgaismoja savu ashābu sirdis, un viņi bija vieni no laimīgākajiem cilvēkiem. Viņš skaidroja atsūtītos svētos ājatus un neatstāja nekā neizstāstīta vai nesaprasta. Tajā pašā laikā viņš gāja uz vietām, kur pulcējās elku pielūdzēji, lai arī viņi pieņemtu ticību, un nenogurdams, nepagurdams aicināja viņus pie ticības. Abū Džahls un Valīds ibn Mugīra par to ļoti dusmojās un teica: „Ja tā turpināsies, Muhameds pievērsīs visus savai reliģijai un neatstās nevienu, kas pielūgtu mūsu elkus.” Kādu dienu viņi nolēma, ka vienīgais veids, kā šo lietu izbeigt, ir nogalināt pasauļu valdnieku, mūsu mīļo Pravieti. Abū Džahls paņēma līdzi Valīdu ibn Mugīru un dažus jaunekļus no Mahzūma dēliem un ieradās pie Baitullāha. Tajā brīdī mūsu mīļais Pravietis veica namazu. Abū Džahls ar akmeni rokā tūlīt metās uz priekšu. Tajā mirklī, kad viņš pacēla roku, lai ar akmeni sistu mūsu kungam Habīb al-akram un Nabī al-muhtaram, viņa roka sastinga gaisā. Viņš neko nespēja izdarīt un bija pilnīgi apjucis. Tādā stāvoklī viņš atgriezās turp, no kurienes bija atnācis. Kad viņš nonāca pie elku pielūdzējiem, viņa roka atkal kļuva tāda, kāda bija, un akmens nokrita zemē. Viens no Mahzūma dēliem satvēra to pašu akmeni un devās pie mūsu kunga Pravieša, sacīdams: „Jūs redzēsiet! Es viņu nogalināšu!…” Pienācis tuvu, viņš pēkšņi kļuva akls un vairs neredzēja neko apkārt. Tad Mahzūma dēli visi kopā devās pie mūsu mīļā Pravieša. Kad viņi bija pienākuši pavisam tuvu mūsu kungam Pravietim, viņi pēkšņi vairs nevarēja viņu redzēt. Taču viņi dzirdēja viņa svētīto balsi. Kad viņi gāja uz to pusi, no kurienes nāca balss, balss atskanēja viņiem aiz muguras; kad viņi pagriezās atpakaļ, tā atkal nāca no iepriekšējās vietas. To pašu viņi piedzīvoja vairākas reizes. Beigās viņi bija tik apjukuši, ka atstāja šo vietu, nespēdami mūsu kungam Allāha Sūtnim nodarīt nekādu ļaunumu.

Saderināšanās ar hazrat Āišu un hazrat Saudu

Kad hazrat Hadīdža (radijallahu anha) nomira, nebija vairs neviena, kas vadītu Allāha Sūtņa mājsaimniecību. Haula bint Hakīma Hatun, to redzēdama, ieradās pie Sarvar al-ālam. Viņa teica: „Ak, Allāha Sūtni (sallallahu alaihi va sallam)! Tev ir vajadzīga tev piemērota biedre un sieva, kas būtu cienīga tev kalpot. Ja vēlies, es tev bildināšu sievu.” Allāha Sūtnis teica: „Ak, Haula, kur ir sieviete, kas būtu piemērota šai kalpošanai?” Haula atbildēja: „Ja vēlies jaunavu, tā ir Āiša, tava drauga Abū Bakra meita. Ja vēlies atraitni, piemērota būs Sauda bint Zamas.” Tad Sūtnis alaihis-salam teica: „Bildini man abas.” Allāha Sūtnis vispirms saderinājās ar hazrat Āišu, pēc tam ar Saudu. Hazrat Saudu viņš ieveda savā mājā Mekā. Kāzas ar hazrat Āišu notika Medīnā šavāla mēnesī, hidžras otrajā gadā.