HIDŽRA

Tas, ka Ausa un Hazradža ciltis pēkšņi kļuva par musulmaņiem, un iespēja, ka Mekas un Medīnas musulmaņi apvienosies, elku pielūdzējus briesmīgi nobiedēja un saniknoja. Izdzirdējuši par otro Akabas zvērestu, Mekas elku pielūdzēji sāka izturēties ļoti nežēlīgi un bīstami. Musulmaņiem palikt Mekā kļuva nepanesami. Pēc pēdējā Akabas zvēresta Medīna kļuva musulmaņiem par vietu, kur viņi varēja rast mieru un patvērumu. Viņi ilgojās atrast kādu ceļu, kā pārcelties no šīs pilsētas uz zemēm, kur varētu kaut nedaudz atvilkt elpu un dzīvot kaut nedaudz brīvāk. Viņi izstāstīja savu stāvokli mūsu kungam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam) un lūdza atļauju pārcelties. Viņš ieteica saviem ashābiem būt pacietīgiem, jo atļauja pamest Meku vēl nebija nākusi. Beidzot pienāca lūgtā dievišķā atļauja veikt hidžru. Tajā dienā mūsu mīļais Pravietis priecīgs atnāca pie cildenajiem ashābiem un teica: „Man ir darīta zināma vieta, uz kuru jūs pārcelsieties. Tā ir Jasriba (Medīna). Pārceļieties uz turieni. Apvienojieties tur ar saviem brāļiem musulmaņiem. Visvarenais Allāhs ir darījis viņus jums par brāļiem. Viņš ir darījis Jasribu (Medīnu) jums par mājvietu, kurā jūs rasiet drošību un mieru.” Pēc mūsu kunga Allāha Sūtņa atļaujas un padoma musulmaņi sāka cits pēc cita, pulku pa pulkam, pārcelties uz Medīnu.1 Mūsu kungs Pravietis stingri piekodināja tiem, kas pārcēlās, būt ārkārtīgi piesardzīgiem un apdomīgiem. Lai nepiesaistītu elku pielūdzēju uzmanību, musulmaņi devās ceļā nelielās karavānās un rīkojās pēc iespējas slepenāk. Abū Salama, kurš pirmais pārcēlās uz Medīnu, bija daudz cietis no elku pielūdzējiem. Pēc kāda laika elku pielūdzēji saprata, kas notiek. Tos musulmaņus, kas devās ceļā un kurus viņi varēja notvert, viņi sāka griezt atpakaļ, šķirt sievas no vīriem, mest cietumā tos, ko spēja pārvarēt, un visādos veidos mocīt. Viņi ķērās pie visādām mocībām, lai liktu viņiem atteikties no savas reliģijas. Tomēr, baidīdamies, ka var izcelties pilsoņu karš, viņi neuzdrošinājās viņus nogalināt. Musulmaņi tomēr izmantoja katru izdevību un devās ceļā uz Medīnu. Kādu dienu arī hazrat Umars apjoza zobenu. Paņēmis līdzi savas bultas un šķēpu, viņš visu acu priekšā septiņas reizes veica tavāfu ap Kabu. Skaļā balsī viņš teica elku pielūdzējiem, kas tur atradās: „Lūk, arī es pārceļos Visvarenā Allāha ceļā, lai sargātu savu reliģiju. Ja kāds grib savu sievu padarīt par atraitni, bērnus par bāreņiem un likt savai mātei raudāt, lai viņš stājas man ceļā aiz tās ielejas!..” Tā hazrat Umars un kādi divdesmit musulmaņi gaišā dienas laikā bez bailēm devās ceļā uz Medīnu. Baidīdamies no viņa, neviens neuzdrošinājās šo karavānu aizskart. No tā laika pārcelšanās vairs nemitējās, un cildenie ashābi pulku pa pulkam sasniedza Medīnu.

„Man ir darīta zināma vieta, uz kuru jūs pārcelsieties. Tā ir Jasriba (Medīna). Pārceļieties uz turieni” un „Apvienojieties tur ar saviem brāļiem musulmaņiem. Visvarenais Allāhs ir darījis viņus jums par brāļiem. Viņš ir darījis Jasribu (Medīnu) jums par mājvietu, kurā jūs rasiet drošību un mieru” Svētais hadīss

Hidžras ceļš

Tikmēr arī hazrat Abū Bakrs lūdza atļauju pārcelties. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Esi pacietīgs. Es ceru, ka Visvarenais Allāhs arī man dos atļauju. Tad pārcelsimies kopā.” Kad hazrat Abū Bakrs jautāja: „Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri! Vai tāda iespēja ir?”, mūsu Pravietis viņu iepriecināja, atbildēdams: „Jā, ir.” Hazrat Abū Bakrs par astoņsimt dirhēmiem nopirka divus kamieļus un sāka gaidīt to dienu. Tagad Mekā bija palikuši tikai mūsu mīļais Pravietis, hazrat Abū Bakrs, hazrat Alī, nabagi, slimie, veci ļaudis un ticīgie, ko elku pielūdzēji bija iemetuši cietumā.

Tikmēr Medīnas ļaudis (ansāri) ļoti labi uzņēma pārcēlušos Mekas ļaudis (muhādžirus) un deva viņiem pajumti savās mājās. Starp viņiem izveidojās stipra vienotība.

Mekas elku pielūdzēji satraucās, iedomājoties, ka arī Allāha Sūtnis varētu pārcelties un nostāties musulmaņu priekšgalā. Viņi sapulcējās Dār an-Nadvā, kur parasti pulcējās, lai apspriestu svarīgas lietas, un sāka runāt par to, ko darīt. Šaitāns atnāca pie elku pielūdzējiem Šaiha Nadždī, tas ir, veca vīra no Nadždas, izskatā. Viņš klausījās viņu sarunās. Tika izteikti dažādi priekšlikumi, bet neviens nepatika. Tad šaitāns iejaucās sarunā un izteica savu domu: „Nekas no tā, ko jūs izdomājāt, nevar būt izeja. Jo viņa smaidīgā seja un saldā mēle izjauc jebkuru pasākumu. Izdomājiet citu izeju.”

Abū Džahls, kuraišu vadonis, teica: „Izvēlēsimies no katras cilts pa spēcīgam vīram. Ar zobeniem rokās lai viņi uzbrūk Muhamedam. Lai cērt viņu un izlej viņa asinis. Tad nebūs zināms, kas viņu nogalinājis. Tā viņi būs spiesti samierināties ar asinsmaksu. Mēs samaksāsim par viņu asinsmaksu un tiksim vaļā no šīs nelaimes.” Šaitānam šī doma arī patika, un viņš to dedzīgi atbalstīja un ieteica.2

Kamēr elku pielūdzēji bija aizņemti ar šiem sagatavošanās darbiem, atnāca Džibrīls alaihis-salam. Viņš paziņoja Cildenākajam Sūtnim elku pielūdzēju lēmumu, teica, lai viņš šonakt neguļ savā gultā, un darīja zināmu Visvarenā Allāha pavēli par hidžru. Pēc šīs dievišķās pavēles mūsu mīļais Pravietis lūdza hazrat Alī gulēt Pravieša gultā un atdot īpašniekiem mantas, kas viņam bija uzticētas un ko viņš atstāja, un teica: „Šonakt guli manā gultā un apsedzies ar šo manu hirku (apmetni)! Nebaidies, tev nekas ļauns nenotiks.”

Hazrat Alī apgūlās tā, kā mūsu kungs Pravietis bija pavēlējis. Tolaik viņam bija divdesmit trīs gadi. Viņš bija gatavs bez jebkādām bailēm upurēt savu dzīvību Habībullāha vietā.

Hidžras naktī neticīgie bija ielenkuši mūsu kunga Allāha Sūtņa svētīto namu. Tajā naktī tika atklāti sūras Jāsīn pirmie ājati. Iziedams no sava svētītā nama, mūsu kungs Pravietis nolasīja pār viņiem sūras Jāsīn devīto svēto ājatu: „Mēs esam nolikuši aizsprostu viņu priekšā un aizsprostu aiz viņiem un viņus apklājuši, tāpēc viņi neredz”, paņēma sauju zemes un uzbēra to neticīgajiem uz galvām. (Tiek stāstīts, ka visi, kuru galvu šī zeme bija skārusi, tika nogalināti Badras kaujā.) Mūsu kungs Allāha Sūtnis sveiks un vesels izgāja viņiem cauri un nonāca hazrat Abū Bakra mājā. Neviens no elku pielūdzējiem nespēja viņu ieraudzīt.

„Abū Bakr! Esi pacietīgs. Es ceru, ka Visvarenais Allāhs arī man dos atļauju. Tad pārcelsimies kopā” Svētais hadīss

Pēc kāda laika pie elku pielūdzējiem pienāca kāds cilvēks un jautāja: „Ko jūs te gaidāt?” Viņi atbildēja: „Lai Muhameds iznāk no mājas.” Atnācējs teica: „Es zvēru, ka Muhameds pagāja jums garām un aizgāja, un vēl uzbēra jums zemi uz galvām.” Elku pielūdzēji pielika rokas pie galvām. Un tiešām – viņi atrada uz galvām zemi. Viņi noslaucīja zemi no sejām un galvām. Tūlīt viņi metās pie durvīm un iebruka mājā. Ieraudzījuši Sūtņa alaihis-salam gultā hazrat Alī, viņi jautāja, kur ir Cildenākais Sūtnis.

Hazrat Alī atbildēja: „Nezinu! Vai tad jūs mani iecēlāt viņu sargāt?” Tad viņi rupji apgājās ar hazrat Alī. Neticīgie izgāja ārā un sāka meklēt mūsu kungu Allāha Sūtni. Hazrat Alī viņi kādu laiku turēja ieslodzītu pie Kabas, bet pēc tam palaida vaļā.3

Pēc tam viņi devās uz hazrat Abū Bakra māju un izjautāja Asmā, hazrat Abū Bakra meitu. Kad viņa neatbildēja, viņi viņu sita. Lai gan meklēja visur, viņi tos neatrada un kļuva kā traki. Abū Džahls, pats niknākais no viņiem, lika izsaucējiem Mekā un tās apkārtnē izziņot, ka tas, kas atradīs un atvedīs atpakaļ mūsu mīļo Pravieti un hazrat Abū Bakru vai paziņos, kur viņi atrodas, saņems 100 kamieļu. Daži, kas dzirdēja šo viņa solījumu un kāroja mantu, apbruņojās, sēdās zirgos un devās meklēt.

Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis, pagodinājis ar savu klātbūtni hazrat Abū Bakra māju, teica: „Man ir atļauts pārcelties”, hazrat Abū Bakrs as-Sidīks satraukts jautāja: „Ļauj man piespiest seju pie tavu svētīto kāju putekļiem, ak, Allāha Sūtni!.. Vai es došos tev līdzi?” Mūsu kungs atbildēja: „Jā…” Hazrat Sidīks aiz prieka raudāja. Caur asarām viņš teica: „Lai mans tēvs un māte, pat mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Kamieļi ir gatavi. Pieņem to, kuru vēlies.” Pasauļu sultāns teica: „Es nejāšu ar kamieli, kas nav mans. (Taču) es to nopirkšu par naudu.” Šīs stingrās pavēles priekšā hazrat Sidīks bija spiests pateikt, cik kamielis maksā. Hazrat Abū Bakrs pasauca vīru vārdā Abdullāhs ibn Uraikits, kurš bija slavens kā ceļvedis, nolīga viņu par samaksu rādīt ceļu un lika pēc trim dienām atvest kamieļus pie alas Saura kalnā.

Bisas trīspadsmitā gada safara mēneša 27. dienā, ceturtdienā, mūsu kungs Pravietis un Abū Bakrs as-Sidīks, paņēmuši līdzi nedaudz ēdiena, devās ceļā.

Hazrat Abū Bakrs gāja ap Allāha Sūtni – te pa labi, te pa kreisi, te priekšā, te aizmugurē. Kad mūsu Pravietis jautāja, kāpēc viņš tā dara, viņš atbildēja: „Lai novērstu briesmas, kas var nākt no jebkuras puses. Ja nāks kāds ļaunums, lai tas vispirms skar mani. Lai mana dzīvība ir par upuri tavai cēlajai personai, ak, Allāha Sūtni!”

Tad mūsu kungs Sarvar al-ālam (pasauļu vadonis) teica: „Abū Bakr! Vai tu gribētu, lai nelaime, kurai jāskar mani, manā vietā skartu tevi?” Hazrat Sidīks atbildēja: „Jā, ak, Allāha Sūtni! Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kurš tevi sūtījis ar patieso reliģiju kā patieso pravieti: es gribu, lai nelaime, kas nāks, tavā vietā skartu mani.”4

Tā kā mūsu mīļā Pravieša sandales bija šauras, ceļā tās saplīsa, viņa svētītās kājas tika ievainotas, un viņam vairs nebija spēka iet. Ar pūlēm viņi uzkāpa kalnā un sasniedza alu. Pienācis pie ieejas, hazrat Abū Bakrs teica: „Allāha dēļ, ak, Allāha Sūtni, neieej iekšā! Ļauj ieiet man. Ja tur ir kas kaitīgs, lai tas skar mani, lai tavu svētīto personu neskar ne bēdas, ne sāpes.” Tad viņš iegāja iekšā. Viņš izslaucīja un iztīrīja alu. Pa labi un pa kreisi bija daudz lielu un mazu caurumu. Viņš saplēsa savu apmetni un aizbāza caurumus, bet viens palika vaļā. To viņš aizspieda ar savu papēdi un tad aicināja Allāha Sūtni ienākt. Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) iegāja, nolika savu svētīto galvu Abū Bakram klēpī un aizmiga.

Tajā brīdī hazrat Sidīkam kājā iedzēla čūska. Lai nepamodinātu Allāha Sūtni, viņš pacieta sāpes un nepakustējās. Taču, kad viņa asara nopilēja uz Allāha Sūtņa svētītās sejas, viņš jautāja: „Kas noticis, Abū Bakr?” Hazrat Abū Bakrs teica: „No cauruma, ko aizspiedu ar kāju, čūska man iedzēla kājā.” Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis, lai brūce sadzītu, uzzieda uz Abū Bakra brūces nedaudz savu svētīto siekalu, sāpes tūlīt rimās un brūce sadzija.

Kamēr mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) un Abū Bakrs as-Sidīks bija iekšā, elku pielūdzēji, sekodami pēdām, nonāca pie alas ieejas. Viņi redzēja, ka zirneklis ir aizaudis ieeju ar tīklu un divi baloži tur ir savijuši ligzdu. Pēdu dzinējs Kurzs ibn Alkama teica: „Lūk, šeit pēdas beidzas.” Neticīgie teica: „Ja viņi būtu iegājuši šeit, zirnekļa tīklam virs ieejas vajadzētu būt saplēstam.”

Kad daži teica: „Ja reiz esam atnākuši līdz šejienei, lai kāds no jums ieiet alā un paskatās!..”, neticīgais Umaija ibn Halafs teica: „Vai jums nemaz nav prāta? Ko jūs meklējat šajā alā, kas kārtu pa kārtai klāta ar zirnekļu tīkliem? Es zvēru, šis zirneklis savu tīklu noauda vēl pirms Muhameda dzimšanas.”

Kamēr elku pielūdzēji strīdējās pie ieejas, iekšā hazrat Abū Bakru pārņēma bažas, un viņš teica: „Ak, Allāha Sūtni! Es zvēru pie Allāha, es neraizējos par sevi. Bet es baidos, ka ar tavu cēlo personu kaut kas var notikt. Ja mani nogalinās, es esmu tikai viens cilvēks, un nekas nemainīsies. Bet, ja tev tiks nodarīts ļaunums, ies bojā visa umma un sabruks reliģija.” Mūsu kungs, Visuma Sultāns, teica: „Abū Bakr! Nebēdā!.. Patiesi, Visvarenais Allāhs ir ar mums.”

Kad Abū Bakrs as-Sidīks teica: „Ak, Allāha Sūtni! Lai mana dzīvība ir tev par upuri! Ja kāds no viņiem noliektu galvu un paskatītos lejā, viņš mūs ieraudzītu!”, mūsu kungs teica: „Abū Bakr! Mēs esam divi, un trešais ir Visvarenais Allāhs. Nebēdā!.. Patiesi, Visaugstākais Allāhs ir ar mums.” Elku pielūdzēji, iekšā neieskatījušies, devās atpakaļ.5

Visvarenais Allāhs Svētajā Korānā par šo notikumu pēc nozīmes saka: „Ja jūs viņam nepalīdzēsiet (Manam Habībam), (tad atcerieties to laiku,) kad neticīgie viņu izdzina (no Mekas) kā otro no diviem (kopā ar hazrat Abū Bakru): kad viņi bija alā (Saura kalna virsotnē), Visvarenais Allāhs viņam (Allāha Sūtnim) palīdzēja. Tad viņš teica savam biedram (Abū Bakram as-Sidīkam): ‚Nebēdā, Visvarenā Allāha palīdzība, nusrats, patiesi ir ar mums.’ Visvarenais Allāhs sūtīja pār viņu savu sakīnu, kas dāvā sirdīm mieru, stiprināja viņu (savu Habību) ar (garīgu) karapulku, ko jūs neredzējāt (sargāja viņu ar eņģeļiem), un pilnīgi pazemoja neticīgo vārdu. Bet Visvarenā Allāha (tauhīda) vārds ir visaugstākais (Viņš izplatīja Allāha vārdu pa visu pasauli un darīja to valdošu). Visvarenais Allāhs ir absolūti Uzvarošais. Vienīgi Viņam pieder spriedums un gudrība.”6

„Allāha dēļ, ak, Allāha Sūtni, neieej iekšā! Ļauj ieiet man. Ja tur ir kas kaitīgs, lai tas skar mani, lai tavu svētīto personu neskar ne bēdas, ne sāpes” Abū Bakrs as-Sidīks (radijallahu anhu)

Mūsu mīļais Pravietis un hazrat Abū Bakrs šajā alā palika trīs dienas un naktis. Hazrat Abū Bakra dēls Abdullāhs naktīs nāca uz alu un stāstīja, ko bija dzirdējis Mekā, bet viņa atbrīvotais vergs un ganāmpulku gans Āmirs ibn Fuhaira naktīs nesa pienu un dzēsa pēdas.

Ceturtajā dienā, naktī uz pirmdienu, pirms rītausmas, mūsu mīļais Pravietis atstāja Saura alu un sēdās uz savas kamielenes Kasvā. Saskaņā ar kādu stāstījumu viņš aiz sevis uz kamielenes iesēdināja hazrat Abū Bakru. Uz otra kamieļa sēdās hazrat Āmirs ibn Fuhaira un Abdullāhs ibn Uraikits, kas labi pazina ceļus.

Pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) šķīrās no savas dzimtenes Mekas, visdārgākās no pilsētām, ko Visvarenais Allāhs ir slavējis. Pagriezis savu kamieleni pret Harām aš-šarīf, viņš skumjš teica: „Es zvēru pie Allāha! Tu esi labākā no vietām, ko Visvarenais Allāhs radījis, un vismīļākā mana Kunga priekšā! Ja mani no tevis nebūtu izdzinuši, es nebūtu aizgājis. Man nav dzimtenes skaistākas un mīļākas par tevi. Ja mana tauta mani no tevis nebūtu izdzinusi, es nebūtu aizgājis un nekur citur, kā vien tevī, nebūtu radis mājas un pajumti.”

Tajā brīdī nolaidās Džibrīls alaihis-salam un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu ilgojies pēc savas dzimtenes, vai tev tās pietrūkst?” Mūsu kungs atbildēja: „Jā, es ilgojos!” Džibrīls alaihis-salam nolasīja sūras al-Kasas 85. svēto ājatu, kas nesa priecīgu vēsti, ka viņš galu galā atgriezīsies Mekā, un mierināja viņa svētīto sirdi.

Ceļojums noritēja mierīgi. Lai gan elku pielūdzēji meklēja visur, viņi tos neatrada – Cildenais Allāhs sargāja savu Habību no viņu ļaunuma. Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis nonāca vietā, ko sauc par Kudaidu, viņi apstājās pie telts, kas piederēja gudrai un šķīstai sievietei vārdā Umm Mabad, kura bija slavena ar savu devību. Viņi gribēja par samaksu nopirkt ēdienu, dateles un gaļu. Umm Mabad teica: „Ja man kas būtu, es neņemtu naudu, bet sarīkotu jums mielastu un jūs pacienātu. Bada un trūkuma dēļ mums nekas nav palicis.” Kad viņi jautāja: „Vai piens ir?”, viņa atbildēja: „Nav. Lopi ir neauglīgi.” Tad Visuma Sultāns (sallallahu alaihi va sallam), norādīdams uz liesu aitu, kas stāvēja pie telts, teica: „Umm Mabad! Kāpēc šī aita ir piesieta šeit?” Viņa atbildēja: „Tā ir ļoti slima un vāja, tāpēc atpalika no ganāmpulka. Tai nav spēka iet.” Kad mūsu Pravietis jautāja: „Vai tai ir kaut nedaudz piena? Vai tu atļausi man izslaukt šo aitu?”, viņa atbildēja: „Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri, piena tai nav, bet nekas tev netraucē to izslaukt.”

Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis piegāja pie aitas un piesauca Visvarenā Allāha vārdu. Palūdzis Allāhu dāvāt svētību (baraka), viņš pārlaida savu svētīto roku pār aitas tesmeni. Tajā pašā brīdī tesmenis piepildījās ar pienu, un piens sāka tecēt. Viņi tūlīt atnesa trauku un to piepildīja. Vispirms viņš to deva Umm Mabad. Kad viņa bija padzērusies, viņš deva hazrat Abū Bakram un pārējiem un ļāva viņiem dzert līdz sātam. Pats viņš dzēra pēdējais. Tad viņš vēlreiz pieskārās ar savu svētīto roku aitas tesmenim, izslauca to un palūdza lielāko trauku, kas bija teltī. Arī to viņi piepildīja un atstāja Umm Mabad. Saskaņā ar kādu stāstījumu šī aita dzīvoja vēl astoņpadsmit gadus, un mūsu kunga, pasaules lepnuma, svētības dēļ viņi no tās pārtika rītā un vakarā. Kad viņi bija aizgājuši, mājās atgriezās Umm Mabad vīrs un ieraudzīja pienu. Viņš priecīgi jautāja: „No kurienes šis piens?” Umm Mabad atbildēja: „Atnāca kāds svētīts cilvēks un pagodināja mūsu māju. Tas, ko tu redzi, ir viņa gādība un svētība.” Viņš jautāja: „Vai vari viņu aprakstīt? Kādas ir viņa īpašības un izskats?”

Umm Mabad teica: „Tas svētītais cilvēks, ko es redzēju, bija ļoti samērīga auguma un ar smaidīgu seju. Viņa acīs bija mazliet sārtuma, balsī – maiguma. Viņa svētītās skropstas bija garas. Viņa acu baltums bija ļoti balts, bet zīlītes – ļoti melnas, un viņa acis bija it kā no dabas ievilktas ar surmu. Viņa mati bija melni, un bārda bieza. Kad viņš klusēja, no viņa staroja cieņa un nopietns miers. Runājot viņš smaidīja, un vārdi no viņa mutes saldi bira kā uz diega savērtas pērles. No tālienes viņš izskatījās ļoti varens, bet tuvumā kļuva ļoti mīļš un pievilcīgs. Tie, kas bija pie viņa, no visas sirds steidzās izpildīt viņa pavēles.” Tā viņa uzskaitīja vēl daudzas viņa īpašības. Viņas vīrs, izbrīnā klausīdamies, teica: „Es zvēru, ka šis cilvēks ir tas, ko meklē kuraiši. Ja es viņu būtu sastapis, man būtu bijis tas gods viņam kalpot, un es no viņa nebūtu atkāpies.” Umm Mabad vīrs devās pakaļ mūsu kungam Allāha Sūtnim, panāca viņu Rīma ielejā un kļuva par musulmani. Viņam bija tas gods kļūt par vienu no ashābiem. Vēlāk arī Umm Mabad kļuva par musulmani.7