HUDAIBIJAS NOTIKUMS

Nodoms – umra, iznākums – Hudaibija

Bija hidžras sestā gada zū al-kada mēnesis. Kādu nakti mūsu godājamais kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) sapnī redzēja, ka viņš kopā ar cildenajiem ashābiem aizgājis uz Meku un veicis tavāfu ap Kabu al-Muazzama un ka daļa no viņiem saīsinājusi matus, bet daļa – tos noskuvusi. Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis izstāstīja šo sapni saviem ashābiem, viņi ārkārtīgi saviļņojās. Pirmo reizi kopš hidžras viņi dosies uz Meku – savu skaisto dzimto zemi, kur bija dzimuši un uzauguši un kas bija pilna rūgtu un saldu atmiņu. Viņi apmeklēs svēto Kabu, uz kuru bija vērsuši savas sejas piecos ikdienas namazos un pēc kuras ilgojās, un veiks tavāfu. Cik skaista priecīga vēsts tā bija!… Tiklīdz cildenie ashābi saņēma mūsu mīļā Pravieša priecīgo vēsti „Jūs noteikti ieiesiet Masdžid al-Harām mošejā!”, viņi tūlīt sāka gatavoties. Pabeidzis sagatavošanos, mūsu kungs Habīb al-akram atstāja Abdullāhu ibn Umm Maktūm par vietnieku Medīnā. Zū al-kada mēneša pirmajā pirmdienā viņš uzsēdās savā kamielenē Kasvā. Kopā ar saviem tūkstoš četrsimt ashābiem, kas bija sagatavojušies ceļam, viņš atvadījās no tiem, kas palika Medīnā. Ar nodomu veikt umru viņi devās uz svēto Mekas pilsētu. Viņi bija paņēmuši līdzi savus zobenus, kas ir ceļotāja ieroči, un septiņdesmit kamieļus upurēšanai. No karavānas ļaudīm divsimt bija jātnieki, bet četras – sievietes ashābes. Viena no sievietēm bija mūsu mīļā Pravieša svētītā, šķīstā sieva, mūsu māte hazrat Umm Salama. Kad viņi nonāca Zū al-Hulaifā, kas ir mīkāts (ihrāma robežvieta), viņi iegāja ihrāmā un veica pusdienas namazu. Pēc tam viņi iezīmēja upurējamo kamieļu ausis un apsēja tiem ap kaklu virves. Rūpes par kamieļiem tika uzticētas Nādžijam ibn Džundubam al-Aslamī, kuram deva arī palīgus. Abāds ibn Bišrs tika iecelts par divdesmit vīru jātnieku vienības komandieri un nosūtīts izlūkos uz priekšu. Bišrs ibn Sufjāns tika nosūtīts uz Meku kā ziņnesis.1 Mūsu mīļais Pravietis un varonīgie ashābi, tērpušies baltās ihrāma drēbēs, sāka slavēt Visvareno Allāhu, apliecināt Viņa diženumu un Viņu lūgties:

„Labbaik! Allahumma labbaik! Labbaik! La šarika laka labbaik! Innal-hamda van-nimata laka val-mulk, la šarika lak!”

(Šeit es esmu, ak, Allāh, šeit es esmu! Uz Tavu aicinājumu es atkal un atkal esmu atsaucies ar saviem vārdiem un visu savu būtni, esmu pakļāvies Tavai pavēlei. Tev nav līdzinieka, ar visu savu esību es esmu pievērsies Tev. Slava un dāvanas pieder vienīgi Tev. Arī vara ir Tava. Tev nav līdzbiedra.) No šīs svētītās talbijas dimdēja zeme un debesis, un pār Zū al-Hulaifu nolaidās gaiša noskaņa. Visus bija pārņēmis saviļņojums, un, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu Mekā, viņi devās prom no Zū al-Hulaifas.

Ceļā hazrat Umars un hazrat Sads ibn Ubāda pienāca pie mūsu kunga Habīb al-akram un izteica savas bažas: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tiešām mēs iesim bez ieročiem pret ļaudīm, kas ar tevi karo? Mēs baidāmies, ka kuraiši tev uzbruks un nodarīs ļaunu tavam svētītajam ķermenim!…” Abu pasauļu vadonis viņiem teica: „Es esmu nodomājis veikt umru. Būdams šādā stāvoklī, es negribu nēsāt ieročus.”

Ceļojums noritēja mierīgi. Viņi apstājās pie dažādām ciltīm, kas dzīvoja ceļa malā, un mūsu kungs Pravietis aicināja tās pieņemt islāmu. Dažas vairījās to pieņemt, citas sūtīja dāvanas. Tā viņi bija veikuši pusi ceļa un nonākuši vietā, ko sauc par Gadīr al-Aštāt, aiz Usfānas. Šeit atgriezās hazrat Bišrs ibn Sufjāns, kuram iepriekš bija uzdots aiznest ziņu Mekas ļaudīm; viņš bija runājis ar kuraišiem. Viņš pastāstīja mūsu kungam Pravietim, ko bija redzējis: „Ak, Allāha Sūtni! Kuraiši ir dzirdējuši, ka tu nāc. No bailēm viņi sarīkojuši mielastus apkārtējām ciltīm un lūguši to palīdzību. Viņi izsūtījuši jums pretī izlūkos divsimt vīru lielu jātnieku vienību. Apkārtējās ciltis šo lūgumu ir pieņēmušas un apvienojušās Baldahas apvidū. Viņi ir sapulcinājuši lielu karaspēku un zvērējuši neielaist jūs Mekā.”

Šī ziņa pasauļu valdnieku ļoti apbēdināja, un viņš teica: „Kuraiši ir gājuši bojā. Karš viņus jau ir aprijis… Vai kuraišu elku pielūdzēji domā, ka viņiem ir kāds spēks? Es zvēru pie Allāha, kamēr šī reliģija, kuras izplatīšanai Visvarenais Allāhs mani ir sūtījis, nebūs kļuvusi valdoša un pārāka vai kamēr mana galva nebūs atdalīta no ķermeņa, es nekad nebeigšu ar viņiem cīnīties!” Pēc tam viņš pagriezās pret saviem varonīgajiem ashābiem un jautāja, ko viņi par to domā. Slavenie ashābi, kas ar visu savu būtni bija sevi veltījuši Allāha Sūtnim, teica: „Visvarenais Allāhs un Viņa Sūtnis zina labāk. Lai mūsu dzīvības ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Mēs esam devušies ceļā ar nodomu veikt tavāfu ap Baitullāhu. Mēs neesam nākuši ne kādu nogalināt, ne karot. Taču, ja viņi gribēs mums liegt apmeklēt Kabu, mēs noteikti ar viņiem cīnīsimies un sasniegsim savu mērķi!…” Mūsu mīļajam Pravietim patika cildeno ashābu apņēmība. Viņš teica: „Tad ejiet uz priekšu ar Visvarenā Allāha svētīto vārdu!…” Ashābi, sapulcējušies ap mūsu kungu Pravieti, sāka virzīties uz Meku, sacīdami talbiju „Labbaik! Allahumma labbaik!…” un saukdami takbīru „Allahu akbar! Allahu akbar!…”

Kādā pusdienlaikā Bilāls al-Habašī ar visu savas balss skaistumu nolasīja azān al-Muhammadī un paziņoja, ka pienācis namaza laiks. Tajā brīdī tur jau bija nonākusi divsimt vīru lielā kuraišu jātnieku vienība; tā bija nostājusies starp Meku un ashābiem un stāvēja gatava uzbrukt. Neraugoties uz to, pasauļu valdnieks ar saviem diženajiem ashābiem nostājās rindās un sāka namazu. Tas bija skats, ko bija vērts redzēt: aptuveni tūkstoš četrsimt ashābu aiz mūsu mīļā Pravieša rindās nekustīgi stāvēja kijāmā (stāvus) un noliecās rukū. Un, kad viņi visi kopā nometās sadždā, šķita, it kā varens kalns noliektos un atkal izslietos.

„Es zvēru pie Visvarenā Allāha: lai ko kuraiši no manis prasītu, es to pieņemšu ar nosacījumu, ka tiks godāts Bait aš-šarīf!” Svētais hadīss

Hudaibijas gājiens

Tas, ka viņi Visvarenā Allāha priekšā pazemīgi pieskārās ar savām cēlajām pierēm zemei, iedvesa dažu kuraišu jātnieku sirdīs mīlestību pret islāmu. Kad cildenie ashābi, sacījuši salām, pabeidza namazu, kuraišu jātnieku komandieris nožēlā teica: „Ja mēs būtu izmantojuši šo musulmaņu stāvokli un uzbrukuši, mēs būtu nogalinājuši lielāko daļu no viņiem!… Kāpēc mēs neuzbrukām, kamēr viņi veica namazu?” Pēc tam viņš paziņoja saviem biedriem, ka šoreiz viņi izdevību nepalaidīs garām: „Neuztraucieties. Viņi tāpat atkal nostāsies uz citu namazu, kas viņiem ir mīļāks par pašu dzīvību un bērniem!…” Visvarenais Allāhs, sūtījis atklāsmi ar Džibrīla alaihis-salam starpniecību, pavēstīja šos vārdus mūsu kungam Pravietim. Atklātajā svētajā ājatā bija teikts: „(Ak, Mans Habīb!) Kad tu esi viņu vidū un (ienaidnieka priekšā) vadi viņiem (saviem ashābiem) namazu, (sadali viņus divās daļās,) lai daļa no viņiem stāv kopā ar tevi (namazā, bet otra stāv pretī ienaidniekam). Lai viņi paņem līdzi savus ieročus. Kad tie, kas ir kopā ar tevi namazā, ir veikuši vienu rakatu, lai viņi (izvairīdamies no darbībām, kas namazu padara nederīgu) iet un nostājas pretī ienaidniekam. Pēc tam lai nāk otra daļa, kas vēl nav veikusi namazu, un veic otro rakatu kopā ar tevi, un lai arī viņi paņem līdzi savas bruņas, aizsargus un ieročus. (Lai viņi kopā ar tevi nolasa tašahudu. Kad tu saki salām, lai viņi, nesacījuši salām, iet un nostājas pretī ienaidniekam; tie, kas sākumā bija veikuši vienu rakatu, lai atgriežas, paši veic vēl vienu rakatu un saka salām. Arī tie, kas otro rakatu veikuši kopā ar imāmu, lai atkal atnāk, veic vēl vienu rakatu, pabeidz namazu un saka salām.) Neticīgie vēlas, lai jūs aizmirstu savus ieročus un mantas, lai viņi varētu jums pēkšņi uzbrukt… Ja lietus jums sagādā grūtības vai jūs esat slimi, jums nav grēka, ja noliekat ieročus. Tomēr veiciet visus piesardzības pasākumus. Bez šaubām, Visvarenais Allāhs neticīgajiem ir sagatavojis pazemojošu sodu.”2 Kad hazrat Bilāls pēcpusdienā nolasīja azānu, kuraišu jātnieki atkal stāvēja starp Meku un cildenajiem ashābiem, gatavi uzbrukt. Mūsu kungs Pravietis vadīja saviem ashābiem namazu tā, kā tas bija norādīts svētajā ājatā. Elku pielūdzēji brīnījās, ka musulmaņi veic namazu tik piesardzīgi. Visvarenais Allāhs iedvesa viņu sirdīs bailes. Viņi neuzdrošinājās neko darīt. Viņi aizgāja no turienes, lai aiznestu ziņu uz Meku. Arī mūsu kungs Pravietis un viņa ashābi no turienes devās uz Mekas pusi. Kad viņi nonāca pie svētās Mekas robežas, mūsu kunga Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) kamielene Kasvā bez jebkāda redzama iemesla pēkšņi nogūlās. Viņi daudz pūlējās, lai to pieceltu, taču tā necēlās. Tad Visuma Sultāns teica: „Viņai nav paraduma tā nogulties. Taču Visvarenais Allāhs, kas reiz aizturēja (Abrahas) ziloni, lai tas neieietu Mekā, tagad ir aizturējis Kasvā. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kura varas rokā ir mana esība: lai ko kuraiši no manis prasītu attiecībā uz tām lietām, ko Visvarenais Allāhs ir padarījis par harāmu Harāma robežās (piemēram, atteikšanos no cīņas un asins izliešanas), es noteikti izpildīšu viņu vēlēšanos!”

Pēc tam viņi mēģināja piecelt Kasvā. Kamielene uzlēca kājās. Tā neiegāja Harāma robežās, bet apstājās Hudaibijas apvidū, kas atradās tieši uz robežas. Mūsu kungs Pravietis un cildenie ashābi apmetās šajā vietā, kur bija maz ūdens.

„Vai kuraišu elku pielūdzēji domā, ka viņiem ir kāds spēks? Es zvēru pie Allāha, kamēr šī reliģija, kuras izplatīšanai Visvarenais Allāhs mani ir sūtījis, nebūs kļuvusi valdoša un pārāka vai kamēr mana galva nebūs atdalīta no ķermeņa, es nekad nebeigšu ar viņiem cīnīties!” Svētais hadīss

Cildenākais Sūtnis lika uzcelt savu telti ārpus svētītās Mekas robežas. Tur viņš kopā ar saviem ashābiem sāka gaidīt. Kad pienāca namaza laiks, viņi veica namazu Mekas robežās. Akās vairs nebija ūdens ne dzeršanai, ne citām vajadzībām. Ūdens bija tikai mūsu kunga Pravieša krūkā. Grūtā stāvoklī nonākušie ashābi teica: „Lai mūsu dzīvības ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Ūdens ir tikai tavā krūkā. Mēs esam pagalam.”

Pasauļu valdnieks teica: „Kamēr es esmu jūsu vidū, jūs neiesiet bojā.” Pēc tam, sacīdams „Bismillah”, viņš uzlika savu svētīto roku uz krūkas. Kad viņš to pacēla un teica: „Ņemiet!…”, starp viņa svētītajiem pirkstiem kā no avota sāka plūst ūdens. Cildenie ashābi dzēra, cik sirds kāroja, veica abdestu, piepildīja visus savus ūdens maisus un padzirdīja zirgus un kamieļus. Mūsu mīļais Pravietis, žēlsirdības jūra, smaidīdams vēroja savus ashābus un slavēja (hamd) Visvareno Allāhu. Hazrat Džābirs ibn Abdullāhs, kas tajā dienā bija tur klāt, teica: „Mēs bijām tūkstoš četrsimt cilvēku. Pat ja mēs būtu bijuši simt tūkstoši, ar šo ūdeni būtu pieticis mums visiem.”

Baiat ar-Ridvān

Kad Cildenākais Sūtnis atradās Hudaibijā, pie viņa atnāca Budails, Huzāas cilts vadonis (šī cilts jau sen bija musulmaņu draugs), un pavēstīja, ka kuraišu karaspēks, kuram pievienojušās apkārtējās ciltis, ir apmeties pie Hudaibijas un ka viņi zvērējuši cīnīties, līdz viņu karaspēks tiks izklīdināts. Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Mēs neesam atnākuši šurp, lai ar kādu cīnītos. Mēs esam atnākuši tikai tādēļ, lai veiktu umru, apmeklētu Kabu al-Muazzama un veiktu ap to tavāfu. Tomēr ar ikvienu, kas mēģinās mums liegt apmeklēt Baitullāhu, mēs cīnīsimies. Bez šaubām, kari kuraišus ir ļoti nogurdinājuši, novājinājuši un nodarījuši viņiem lielus zaudējumus. Ja viņi vēlas, es noteikšu viņiem pamiera laiku. Šajā laikā lai viņi ir drošībā no manis. Lai viņi neiejaucas starp mani un pārējām ciltīm; lai viņi atstāj mani ar tām vienu. Ja es uzvarēšu šīs ciltis un Cildenais Allāhs tām dāvās patieso ceļu (hidāja) un tās kļūs par musulmaņiem, kuraišu elku pielūdzēji, ja gribēs, varēs kļūt par musulmaņiem tāpat kā tās. Bet, ja es, kā viņi domā, nespēšu uzvarēt pārējās kopienas, tad viņi paši būs atpūtušies un ieguvuši spēku. Taču, ja kuraišu elku pielūdzēji to nepieņems un stāsies pret mani cīņā, es zvēru pie Visvarenā Allāha, kura varas rokā ir mana esība, ka par šo reliģiju, ko cenšos izplatīt, es cīnīšos ar viņiem, līdz mana galva tiks atdalīta no ķermeņa. Tad Visvarenais Allāhs bez šaubām izpildīs savu solījumu man palīdzēt!”

Huzāas cilts vadonis Budails devās ceļā, lai aiznestu mūsu kunga Pravieša vārdus uz kuraišu nometni. Noklausījušies no Budaila, ko bija teicis mūsu kungs Allāha Sūtnis, elku pielūdzēji nosūtīja vienu no saviem ievērojamākajiem vīriem, Urvu ibn Masūdu, lai viņš runātu ar mūsu kungu Pravieti. Kad Urva pavēstīja, ka kuraiši ir stingri nolēmuši nevienu neielaist Mekā, mūsu kungs Habīb al-akram teica: „Ak, Urva! Saki Allāha dēļ! Vai drīkst liegt upurēt šos upurēšanai paredzētos kamieļus, apmeklēt šo Kabu al-Muazzama un veikt ap to tavāfu?” Pēc tam viņš izstāstīja arī Urvam to, ko bija teicis Huzāas cilts vadonim.

Klausīdamies mūsu kunga Pravieša vārdos, Urva vienlaikus vēroja cildeno ashābu izturēšanos un rīcību, to, kā viņi izturas cits pret citu un pret pasauļu valdnieku, viņu cieņu un godbijību. Noklausījies mūsu mīļā Pravieša piedāvājumu, viņš piecēlās un devās to pastāstīt kuraišiem. Atnācis pie viņiem, viņš teica: „Ak, kuraišu kopiena! Jūs zināt, ka es esmu bijis sūtnis pie daudziem valdniekiem, tādiem kā Bizantijas imperators, negušs un Irānas šahs. Es zvēru, ka līdz šim nekad neesmu redzējis, ka kādam valdniekam tiktu izrādīta tāda godbijība un cieņa, kādu musulmaņi izrāda Muhamedam. Neviens no viņa ashābiem nerunā, kamēr viņš nav atļāvis; ja no viņa galvas nokrīt mats, viņi to saķer un glabā azotē, lai gūtu svētību. Runājot viņa klātbūtnē, viņi pieklusina balsi tā, ka to gandrīz nevar dzirdēt. No godbijības pret viņu viņi nespēj skatīties viņam sejā un nolaiž acis. Ja viņš saviem ashābiem dod kādu zīmi vai pavēli, viņi cenšas to izpildīt, pat ja tas maksātu viņiem dzīvību.

Ak, kuraišu kopiena! Lai cik jūs ķertos pie zobeniem un izmantotu visus līdzekļus, viņi neatdos jums ne viena sava Pravieša mata. Viņi pat nepieļaus, ka viņam tiek nodarīts kāds ļaunums vai ka kāds viņam pieskaras. Tāds ir stāvoklis. Labi apdomājiet, kas notiks tālāk! Šādā stāvoklī Muhameds mums piedāvā labu pamieru; izmantojiet to!”

Kuraišu elku pielūdzēji šos vārdus nepieņēma; viņi izturējās pret Urvu rupji un viņu aizvainoja. Tā kā no kuraišu nometnes nebija nekādu ziņu, mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) nosūtīja Hirāšu ibn Umaiju kā sūtni, lai tas atkārtotu viņa piedāvājumus. Elku pielūdzēji izturējās pret islāma sūtni ļoti rupji. Viņi nokāva un apēda viņa kamieli un metās viņam virsū, lai viņu nogalinātu. Hirāšs ibn Umaija ar mokām izglābās no viņu rokām. Kad viņš atnāca pie mūsu kunga Pravieša un izstāstīja, kas noticis, mūsu kungs bija ļoti noskumis par šādu sava sūtņa apvainošanu. Tajā brīdī no elku pielūdzēju nometnes parādījās Ahābišu cilts vadonis Hulaiss. Viņš nāca mūsu kunga Pravieša virzienā. Elku pielūdzēji bija viņam uzticējuši būt par sūtni. Ieraudzījis nākam Hulaisu, mūsu mīļais Pravietis teica: „Tas, kas nāk, ir no tautas, kas godā upurēšanai paredzētos dzīvniekus un cenšas izpildīt Visvarenā Allāha pavēles un veikt pielūgsmi. (Ak, mani ashābi!) Dzeniet upurēšanai paredzētos kamieļus viņam pretī, lai viņš tos redz!” Cildenie ashābi palaida upurēšanai paredzētos kamieļus viņam pretī un sacīja talbiju: „Labbaik! Allahumma labbaik!” Ieraudzījis upurēšanai paredzētos dzīvniekus ar virvēm ap kaklu un iezīmētām ausīm, Hulaiss ilgi uz tiem skatījās. Viņa acis pildījās ar asarām, un skumjā balsī, kas nāca no dvēseles dziļumiem, viņš nespēja nepateikt: „Musulmaņiem nav cita nodoma kā vien veikt tavāfu ap Kabu un to apmeklēt. Cik slikta rīcība ir viņiem to liegt! Es zvēru pie Kabas Kunga, ka kuraiši šīs nepareizās rīcības dēļ ies bojā!” Izdzirdējis šos vārdus, pasauļu valdnieks teica: „Jā, tā tas ir, ak, brāli no Kināna dēliem.” No kauna Hulaiss nespēja ne pienākt pie Allāha Sūtņa, ne pat paskatīties viņa svētītajā sejā. Viņš atgriezās kuraišu nometnē. Viņš izstāstīja, ko bija redzējis, un atklāti pauda savu viedokli: „Es neuzskatu par pareizu, ka jūs liedzat viņam apmeklēt Kabu.” Kuraišu elku pielūdzēji ļoti sadusmojās un apvainoja Hulaisu nezināšanā.

„Ak, Urva! Saki Allāha dēļ! Vai drīkst liegt upurēt šos upurēšanai paredzētos kamieļus, apmeklēt šo Kabu al-Muazzama un veikt ap to tavāfu?” Svētais hadīss

Šoreiz elku pielūdzēji kā sūtni nosūtīja Mikrazu ibn Hafsu, kas bija slavens ar savu nežēlību. Arī viņš saņēma savu atbildi un atgriezās. Pēc Mikraza sūtniecības elku pielūdzējus pārņēma bailes, ka musulmaņi varētu viņiem negaidīti uzbrukt.

Mūsu kungs Pravietis negribēja atstāt lietu pusceļā un vēlējās nosūtīt kādu no saviem ashābiem, kas kuraišu vidū bija cienīts. Beigās tika nolemts nosūtīt hazrat Usmānu. Mūsu mīļais Pravietis teica Usmānam ibn Afānam: „Saki viņiem: ‚Mēs neesam atnākuši šurp, lai ar kādu cīnītos. Mēs esam atnākuši tikai tādēļ, lai veiktu tavāfu ap Kabu al-Muazzama un to apmeklētu. Mēs nokausim upurēšanai paredzētos kamieļus, kas ir ar mums, un atgriezīsimies’, un aicini viņus pieņemt islāmu!” Turklāt viņš piekodināja viņam pavēstīt musulmaņiem Mekā priecīgo vēsti, ka drīzumā Meka tiks iekarota.3

Hazrat Usmāns devās pie elku pielūdzējiem un precīzi izstāstīja mūsu kunga Pravieša vārdus. Viņi atbildēja noraidoši arī uz hazrat Usmāna piedāvājumu. Viņi teica, ka tikai viņš pats, ja vēlas, var veikt tavāfu ap Baitullāhu. Hazrat Usmāns atbildēja: „Kamēr Sūtnis alaihis-salam nebūs veicis tavāfu ap Baitullāhu, arī es to neveikšu!” Tas elku pielūdzējus tik ļoti saniknoja, ka viņi viņu aizturēja. Līdz ashābiem nonāca ziņa: „Usmāns ir nogalināts, viņš ir kļuvis par šahīdu.” Kad viņi to pavēstīja mūsu kungam Pravietim, viņš bija ļoti noskumis un teica: „Ja šī ziņa ir patiesa, mēs neaiziesim no šejienes, kamēr nebūsim cīnījušies ar šo tautu.” Pēc tam viņš apsēdās zem koka, ko sauca par Samuru, un aicināja savus ashābus dot uzticības zvērestu (baiats), sacīdams: „Visvarenais Allāhs man ir pavēlējis, lai jūs man dotu baiatu.” Varonīgie ashābi, likdami savu roku uz mūsu kunga Pravieša svētītās rokas, solīja: „Mēs esam devuši baiatu cīnīties tavā priekšā, līdz Visvarenais Allāhs tev dāvās uzvaru un tiks īstenota iekarošana, vai kļūt šajā ceļā par šahīdiem!” Mūsu kungs Pravietis uzlika vienu savu roku uz otras un pats sev deva baiatu klāt neesošā hazrat Usmāna vārdā. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ļoti priecājās par savu ashābu baiatu un teica: „Neviens no tiem, kas zem koka patiesi deva baiatu, neieies Ellē.” Šo baiatu nosauca par Baiat ar-Ridvān.4 Cildenie ashābi (radijallahu anhum) jau bija izvilkuši zobenus un vairs nespēja nostāvēt uz vietas; viņi gaidīja zīmi no Sūtņa alaihis-salam. Tajā laikā kuraišu spiegi, kas vēroja islāma nometni, bija redzējuši, ka mudžāhidi ir devuši mūsu mīļajam Pravietim baiatu cīnīties šajā ceļā, līdz izdzers šahīda nāves dzērienu, un ka viņi gatavojas. Viņi tūlīt steidzās uz kuraišu nometni un izstāstīja, kas noticis. Mūsu kungs Pravietis katram gadījumam naktīs izvietoja sargus, lai aizsargātu savus ashābus. Kādu nakti tajās dienās, kad hazrat Usmāns tika turēts apcietinājumā, piecdesmit elku pielūdzēju liels bars Mikraza vadībā uzbruka, lai pārsteigtu islāma karotājus miegā. Tajā naktī sardzē bija Muhameds ibn Maslama un viņa biedri. Pēc īsas cīņas viņi atnākušos neticīgos sagūstīja. Aizbēgt izdevās tikai Mikrazam. Gūstekņus viņi atveda pie mūsu kunga Allāha Sūtņa. Daļu no viņiem ieslodzīja, daļai – piedeva. Nākamajā naktī elku pielūdzēji gribēja atkal uzbrukt, bet atkal tika sagūstīti. Mūsu kungs Pravietis piedeva arī viņiem un viņus atlaida.

Hudaibijas miera līgums

Kad neticīgo karaspēks saprata, ka islāma karaspēks dienu un nakti stāv gatavs karam un var uzbrukt jebkurā brīdī, viņu sirdīs iezagās bailes. Redzēdami, ka nav citas izejas kā vien noslēgt līgumu, viņi steigšus izraudzījās sūtņu delegāciju. Šai delegācijai, kuras vadītājs bija Suhails ibn Amrs, tika teikts: „Noslēdziet līgumu ar nosacījumu, ka šogad viņi neieies Mekā.”

Mūsu mīļais Pravietis pieņēma kuraišu sūtņus. Sūtņu pirmā prasība bija atbrīvot viņu ieslodzītos vīrus. Pasauļu valdnieks teica: „Kamēr jūs neatbrīvosiet manus ashābus, ko esat aizturējuši Mekā, es neatlaidīšu šos jūsu vīrus!” Suhails teica: „Patiesi, tu pret mums izturējies ļoti taisnīgi un godīgi”, un panāca, ka tika atbrīvots Mekā aizturētais hazrat Usmāns un vēl kādi desmit ashābi, ko viņi bija ieslodzījuši agrāk. Pēc tam tika atbrīvoti elku pielūdzēji, kas uzbrukuma laikā bija sagūstīti un ieslodzīti.

Pēc ilgām sarunām viņi vienojās par līgumu. Pienāca laiks to uzrakstīt. Par rakstvedi izraudzījās hazrat Alī. Miera līguma rakstīšanai sagatavoja papīru un tintnīcu. Mūsu kungs Habībullāhs, kas sūtīts kā žēlastība pasaulēm, teica hazrat Alī: „Raksti:

‚Bismillahirrahmanirrahim!’” Suhails tūlīt iebilda un teica: „Es zvēru, ka nezinu, ko nozīmē vārds Rahmān. Neraksti tā; raksti ‚Bismika Allahumma’! Citādi es nepiekritīšu mieram!” Mūsu kungs Pravietis miera noslēgšanā saskatīja ļoti lielu gudrību. Tādēļ viņš teica: „Arī ‚Bismika Allahumma’ ir labi”, un pavēlēja hazrat Alī tā uzrakstīt. Kad tas bija uzrakstīts un mūsu kungs Pravietis teica: „Šie ir punkti, par kuriem Muhameds, Allāha Sūtnis, ir vienojies un noslēdzis mieru ar Suhailu ibn Amru un kurus viņš ir parakstījis, lai puses izpildītu nosacījumus”, bija redzams, ka Suhails satver hazrat Alī roku. Viņš pagriezās pret mūsu kungu Pravieti un teica: „Mēs zvēram: ja mēs būtu atzinuši, ka tu esi Allāha Sūtnis, mēs tev nepretotos un netraucētu tev apmeklēt Kabu. Tādēļ vārdu ‚Allāha Sūtnis’ vietā raksti ‚Muhameds, Abdullāha dēls’!”

Mūsu kungs Pravietis piekrita arī tam un teica: „Es zvēru pie Allāha, pat ja jūs mani uzskatāt par meli, es bez jebkādām šaubām esmu Visvarenā Allāha Sūtnis. Tas, ka tiks uzrakstīts mans un mana tēva vārds, nekādi neatņem manu pravietību. Ak, Alī! Izdzēs to un raksti ‚Muhameds ibn Abdullāhs’.”

Neviena cildenā ashāba sirds nespēja samierināties ar to, ka vārdi „Allāha Sūtnis” tiks izdzēsti. Vienā mirklī aizmirsuši visu, viņi teica: „Ak, Alī! Raksti ‚Muhameds, Allāha Sūtnis’, citādi starp mums un šiem elku pielūdzējiem izšķirs tikai zobens!…” Mūsu kungs Pravietis priecājās par savu ashābu dedzību, taču ar savām svētītajām rokām deva zīmi, lai viņi apklust. Kad viņš pavēlēja hazrat Alī to izdzēst, tas atvainojās, sacīdams: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Mana roka nespēj izdzēst šo tavu svētīto īpašību!…” Mūsu mīļais Pravietis lūdza, lai viņš parāda to vietu. Kad tas parādīja, viņš paņēma dokumentu, ar savu svētīto pirkstu izdzēsa to vārdu un lika uzrakstīt „Abdullāha dēls”. Pēc tam sāka rakstīt punktus. 1. Līgums būs spēkā desmit gadus; šajā laikā abas puses savā starpā nekaros.

„Neviens no tiem, kas zem koka patiesi deva baiatu, neieies Ellē” Svētais hadīss

2. Musulmaņi šogad Kabu neapmeklēs, taču varēs to apmeklēt pēc gada. 3. Musulmaņi, kas ieradīsies apmeklēt Kabu, paliks trīs dienas, un viņiem līdzi nebūs citu ieroču kā vien ceļotāja ieroči. 4. Kamēr musulmaņi veiks tavāfu ap Kabu, Mekas elku pielūdzēji aizies no Kabas un nodrošinās, lai musulmaņi varētu brīvi veikt tavāfu.

5. Ja kāds no kuraišiem kļūs par musulmani un bez sava aizbildņa atļaujas aizies uz Medīnu, viņš tiks atdots atpakaļ; ja kāds no musulmaņiem pāries kuraišu pusē un aizies uz Meku, viņš netiks atdots atpakaļ. Par šo punktu hazrat Umars jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tiešām tu pieņemsi arī šo nosacījumu?” Mūsu mīļais Pravietis pasmaidīja un teica: „Jā. Lai Visvarenais Allāhs tur tālu no mums tos, kas no mums aizies pie viņiem!”

6. Ja kāds no ashābiem ieradīsies Mekā ar nodomu veikt hadžu vai umru, viņa dzīvība un manta būs drošībā.

7. Ja kāds no elku pielūdzējiem, ceļodams uz Damasku, Ēģipti vai citur, iegriezīsies Medīnā, arī viņa dzīvība un manta būs drošībā.

8. Pārējās arābu ciltis pēc savas izvēles varēs nostāties vienas vai otras puses aizsardzībā un brīvi apvienoties ar musulmaņiem vai ar elku pielūdzējiem.5

Pienāca laiks parakstīt līgumu. Tajā brīdī bija redzams, ka kāds cilvēks, vilkdams pie kājām piekaltās važas, nāk islāma karaspēka virzienā. Viņš nāca arvien tuvāk un sauca: „Glābiet mani!…” Izdzirdējis šo balsi, kuraišu delegācijas vadītājs tūlīt pielēca kājās. Paņēmis rokā ērkšķainu koka zaru, viņš sāka sist ar to tam vīram pa galvu un seju. Vīrs, saņēmis visus spēkus, metās pie Allāha Sūtņa svētītajiem ceļiem un lūdzās: „Glāb mani, ak, Allāha Sūtni!” Tas bija musulmanis, ko paša tēvs bija iekalis važās, jo viņš Mekā bija ieguvis godu kļūt par musulmani. Katru dienu viņu smagi spīdzināja un spieda pielūgt elkus. Izmantojis to, ka elku pielūdzēji bija devušies uz Hudaibiju, viņš bija sarāvis važas, nevienam neredzēts izkļuvis no Mekas un meties musulmaņu vidū. Šis svētītais cilvēks, kas bija atradis patieso ceļu, bija hazrat Abū Džandals, elku pielūdzēju delegācijas vadītāja Suhaila dēls. Suhails, rādīdams uz savu dēlu Abū Džandalu, teica mūsu kungam Pravietim: „Saskaņā ar līgumu, ko tikko uzrakstījām, šis ir pirmais vīrs, kas tev man jāatdod!”

Mūsu kungs Pravietis un ashābi bija ļoti satriekti. Visi saspringti gaidīja, ko atbildēs mūsu kungs Allāha Sūtnis. Vienā pusē – miera līgums, otrā – spīdzināts ashābs… Pasauļu valdnieks teica Suhailam: „Mēs šo miera līgumu vēl neesam parakstījuši!” Suhails spītīgi turējās pie sava: „Ak, Muhamed! Līguma punktus mēs pabeidzām rakstīt, pirms mans dēls šeit atnāca. Ja tu neatdosi manu dēlu, es nekad neparakstīšu šo miera līgumu!” Mūsu kungs Pravietis teica: „Atstāj viņu ārpus līguma manis dēļ”, taču elku pielūdzēji tam nepiekrita. Kad Suhails ibn Amrs vilka savu dēlu prom, Abū Džandals vaimanāja: „Ak, Allāha Sūtni! Ak, mani brāļi musulmaņi!… Vai tiešām jūs mani atdodat elku pielūdzējiem, kaut gan esmu ieguvis godu kļūt par musulmani un meklējis patvērumu pie jums? Vai jūs uzskatāt par pareizu, ka mani katru dienu neizturami spīdzinās? Ak, Allāha Sūtni! Vai tu mani atdod atpakaļ, lai viņi liktu man atteikties no savas reliģijas?!…”

Izturēt šo sirdi plosošo lūgšanos bija ļoti grūti. Ashābi, kuru sirdis bija ievainotas, sāka raudāt. Arī žēlsirdības jūras, mūsu mīļā Pravieša, svētītās acis pildījās ar asarām. Viņš piegāja pie Suhaila un lūdza: „Nedari tā! Atdāvini viņu man!” Taču Suhails atbildēja: „Neiespējami, neatdāvināšu!” Tad mūsu mīļais Pravietis mierināja Abū Džandalu ar vārdiem: „Ak, Abū Džandal! Paciecies vēl mazliet! Panes to, ko tev dara! Lūdz par to atalgojumu no Visvarenā Allāha. Visvarenais Allāhs noteikti dāvās tev un citiem tādiem kā tu, vājiem un vientuļiem musulmaņiem, atvieglojumu un izeju.” Un viņš teica: „Mums nepiedien nepildīt doto vārdu.” Abū Džandals teica: „Labi, ak, Allāha Sūtni”, un pavēstīja, ka būs pacietīgs.

Šo sirdi plosošo notikumu nespēja izturēt pat elku pielūdzēji, kas bija delegācijā, un viņi teica: „Ak, Muhamed! Tevis dēļ mēs ņemam Abū Džandalu savā aizsardzībā. Mēs neļausim Suhailam viņu spīdzināt!”

Pēc tam mūsu kungam Allāha Sūtnim un cildenajiem ashābiem kļuva mazliet vieglāk. (Suhails ibn Amrs pēc Mekas iekarošanas kļuva par musulmani un bija viens no cildenajiem ashābiem.) Miera līgums tika uzrakstīts divos eksemplāros, un puses to parakstīja. Elku pielūdzēji atgriezās savā nometnē.6 Kuraišu delegācija ļoti priecājās par šiem punktiem, kas šķita musulmaņiem nelabvēlīgi. Taču bija tieši otrādi: šis miera līgums ticīgajiem bija liela uzvara, un tā punkti bija musulmaņiem par labu. Vispirms jau elku pielūdzēji atzina, ka musulmaņi ir valsts. Mekas elku pielūdzējs, kas tirdzniecības vai citas lietas dēļ ceļoja uz Damasku vai Ēģipti un iegriezās Medīnā, varēja būt drošs par savu dzīvību un mantu. Tādējādi elku pielūdzēji tuvumā redzēs musulmaņu dzīvesveidu, apbrīnos islāma taisnīgumu un ashābu skaisto izturēšanos citam pret citu un iemīlēs islāmu. Beigās viņi kļūs par musulmaņiem un pievienosies ashābu rindām. Ar šo līgumu, kam bija jābūt spēkā desmit gadus, musulmaņu kļūs vairāk un viņi kļūs stiprāki. Islāms izplatīsies visur. Taču punkts, kas noteica: „Ja kāds no kuraišiem kļūs par musulmani un gribēs meklēt patvērumu Medīnā, viņš tiks atdots atpakaļ”, apbēdināja mūsu kungu Pravieti, un viņš teica: „Visvarenais Allāhs noteikti radīs viņiem atvieglojumu un izeju.” Ar elku pielūdzējiem vairs nebija ko darīt. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica cildenajiem ashābiem: „Celieties! Nokaujiet savus upurdzīvniekus. Noskujuši galvas, izejiet no ihrāma.” Mūsu kungs Pravietis pirms visiem nokāva savu upurdzīvnieku. Pēc tam viņa bārddzinis hazrat Hirāšs ibn Umaija viņam noskuva galvu. Cildenie ashābi ķēra svētītos matus gaisā, pirms tie nokrita zemē, un glabāja tos, lai gūtu svētību. Arī ashābi nokāva savus upurdzīvniekus; daļa no viņiem noskuva matus, daļa tos saīsināja.7

„Ak, Abū Džandal! Paciecies vēl mazliet! Panes to, ko tev dara! Lūdz par to atalgojumu no Visvarenā Allāha. Visvarenais Allāhs noteikti dāvās tev un citiem tādiem kā tu, vājiem un vientuļiem musulmaņiem, atvieglojumu un izeju” Svētais hadīss

Hudaibijā viņi bija palikuši apmēram divdesmit dienas. Mūsu kungs Pravietis kopā ar saviem biedriem devās atpakaļ uz Medīnu. Ceļā Visvarenais Allāhs atklāja mūsu kungam Pravietim sūru al-Fath un deva viņam priecīgo vēsti, ka Viņš pabeigs savu dāvanu un savu palīdzību. Tajās dienās, kad Visuma Sultāns (sallallahu alaihi va sallam) kā uzvarētājs ieradās gaismas pilnajā Medīnā, Abū Basīrs no kuraišu Sakīfa cilts ieguva godu kļūt par musulmani. Sapratis, ka nevar dzīvot elku pielūdzēju vidū, Abū Basīrs kājām atnāca uz Medīnu. Taču, kā to prasīja Hudaibijas līgums, viņš atstāja Medīnu un apmetās vietā, ko sauc par Īs, Sarkanās jūras krastā.8

Šī vieta atradās uz tirdzniecības ceļa, pa kuru kuraišu elku pielūdzēji devās uz Damasku. Pēc tam tie no kuraišiem, kas kļuva par musulmaņiem, atstāja Meku un devās nevis uz Medīnu, bet uz Īs, pie Abū Basīra. Pirmais no viņiem bija hazrat Abū Džandals. Pēc tam tā turpinājās. Viņu kļuva piecdesmit, simts, divi simti, trīs simti cilvēku. Kuraišu karavānai, dodoties uz Damasku, nācās iet garām šai vietai. Hazrat Abū Basīrs ar musulmaņiem, kas bija ap viņu, aizturēja garāmejošos elku pielūdzējus un aicināja viņus kļūt par musulmaņiem. Ar tiem, kas par musulmaņiem nekļuva, viņi cīnījās un nostādīja tos grūtā stāvoklī. Redzēdami, ka viņu tirdzniecības ceļi uz Damasku ir slēgti, Mekas elku pielūdzēji nosūtīja uz Medīnu delegāciju. Viņi lūdzās, lai tiktu atcelts Hudaibijas miera līguma punkts, kas noteica: „Ja kāds no kuraišiem kļūs par musulmani un bez sava aizbildņa atļaujas aizies uz Medīnu, viņš tiks atdots atpakaļ!…” Mūsu kungs Pravietis parādīja viņiem žēlsirdību un pieņēma viņu lūgumu. Tā kuraišiem atkal tika atvērti tirdzniecības ceļi uz Damasku. Bet musulmaņi kā atalgojumu par savu pacietību ieradās Medīnā pie mūsu kunga Pravieša.

AK, SKAISTĀKAIS NO SKAISTAJIEM!

Ak, skaistākais no skaistajiem, tu mani sadedzināji ar mīlestību pret tevi!
Mana acs neko neredz, mans prāts ik brīdi sapņo par tevi!
Tu esi „Kāba kausain” valdnieks, bet es – nepaklausīgs vergs,
Kā lai šis apjukušais saka, ka grib būt tavs viesis?
Ar vienu žēlsirdīgu skatienu tu atdzīvināji mirušas sirdis,
Meklēdams patvērumu tavā bezgalīgajā žēlsirdībā, es klauvēju pie tavām durvīm!
Tu esi labestības avots, tu esi zāļu jūra!
Dāvā man vienu lāsi labvēlības – manām sāpēm nav zāļu!
Ikviens nāk uz Meku, pie Kabas, Safā un Marvas,
Bet es tevis dēļ esmu pārgājis kalnus un pakalnus!
Pagājušo nakti sapnī mana galva pieskārās debesīm,
Man šķita, ka kalpi pie tavām durvīm man uzkāpj uz spranda!
Ak, hazrat Džāmī, mana mīļotā lakstīgala!
No taviem dzejoļiem es izvēlējos šo divrindi:
„Kā kraupains suns ar izkārtu mēli,
cerēdams uz mazu lāsīti, es nonācu pie tavas labestības jūras.”
Maulānā Hālids al-Bagdādī (kuddisa sirruh)

„Patiesi, Mēs tev esam devuši skaidru uzvaru” Al-Fath: 1

Mūsu kunga Allāha Sūtņa aicinājuma vēstules

Saule nebūtu pasauli apspīdējusi,
ja nebūtu nācis šis mīļais gars,
tā nebūtu pasaulei gaismu devusi,
ja nebūtu pienācis dzimšanas brīdis.
Viņa rožu skaistums nebūtu mīcīts
ar kristālu un ar prieku,
ar gaismu, kas atstarojas sirdīs,
ja viņš nebūtu tapis miesā.
Eyyübî