HAIBARAS IEKAROŠANA
Gaišajā Medīnā bija ebreji, kas šķietami bija musulmaņi, bet patiesībā – munāfiki (liekuļi). Pirms Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) pārcēlās uz Medīnu, Medīnas ļaudis bija izraudzījuši par savu vadoni Abdullāhu ibn Ubaju ibn Salūlu. Viņi bija viņam devuši arī ar dārgakmeņiem rotātu kroni. Kad Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ieradās Medīnā, Medīnas ļaudis no visas sirds sāka izrādīt mūsu mīļajam Pravietim godbijību un pieķeršanos un sekoja viņam. Ibn Salūls palika kaktā, nevienam nevajadzīgs. Neviens vairs par viņu neliekās ne zinis. Tad Ibn Salūls ķērās pie darba, lai nogalinātu Allāha Sūtni (sallallahu alaihi va sallam) vai sagādātu viņam ciešanas. Kādu dienu pie viņa sapulcējās ebreji un šajā lietā izstrādāja dažus plānus. Viņi vērsās pēc palīdzības pie Labīda ibn Āsima. Labīds sacīja: „Tādā un tādā kvartālā dzīvo veca sieviete, vārdā Haira. Viņa ir ļoti prasmīga burvestībās. Atrodiet viņu.” Viņi atrada šo nolādēto sievieti un deva viņai tūkstoš zelta dirhēmu un desmit audekla ruļļus. Viņi sacīja: „Ja tu pazudināsi Muhamedu, mēs tev dosim vēl daudz vairāk.” Vecā sieviete sadūra adatas balodēnā, sasēja diegos mezglus un aptina tos ap balodēnu. Viņa ielika to kādā pamestā akā ārpus Medīnas un aizsedza akas muti. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) saslima. Viņa locekļi kļuva nekustīgi. Viņam deva dažādas zāles, bet tās nelīdzēja. Šis stāvoklis turpinājās deviņas dienas.
Tad atnāca Džibrīls alaihis-salam un pavēstīja, kā ir. Allāha Sūtni (sallallahu alaihi va sallam) aizveda uz turieni. Viņš atvēra aku un izvilka balodēnu. Taču atraisīt mezglus diegos nebija iespējams. Džibrīls alaihis-salam atnesa sūras al-Muavvizatain (al-Falak un an-Nās). Viņš sacīja: „Ak, Muhamed alaihis-salam! Skaiti šīs sūras pār šiem mezgliem.” Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) sāka skaitīt šīs sūras. Ar katru ājatu, ko viņš nolasīja, atraisījās viens mezgls un izkrita viena adata. Kad viņš bija nolasījis sūras līdz galam (abu sūru 11 ājatus), visi mezgli bija atraisīti. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) pilnīgi atbrīvojās no slimības un atguva veselību. Pēc tam viņš lika pasaukt šos nolādētos cilvēkus un viņus norāja. Medīnas ļaudis viņiem piesprieda tādus sodus, ka viņi gāja bojā. Arī ebrejs Labīds tika sagūstīts un atvests pie mūsu kunga Allāha Sūtņa. Mūsu kungs Pravietis viņam jautāja: „Kāpēc tu liki to izdarīt?” Viņš atbildēja: „Aiz mīlestības pret zeltu!” Daži no cildenajiem ashābiem sacīja: „Ak, Allāha Sūtni! Ja tu atļausi, mēs nocirtīsim šim ebrejam galvu!” Taču mūsu mīļais Pravietis, kas nekad nevienu nesodīja savas personas dēļ, neļāva viņu nogalināt, sacīdams: „Dievišķais sods, kas viņu beigās gaida, ir bargāks.”1 Padzīti no Medīnas, ebreji bija aizgājuši uz Arābijas ziemeļu daļām. Daļa no viņiem palika Haibarā un apmetās tur. Citi devās uz Šāmu, kas atrodas ziemeļos. Viņi bija izdzīti no savām mājām, jo bija sarīkojuši sazvērestību, lai nogalinātu mūsu kungu Allāha Sūtni. Taču naids, alkatība un atriebības kāre, ko viņi loloja pret musulmaņiem, nekad neapdzisa – gluži otrādi, tie kļuva arvien stiprāki ar katru dienu. Viņi gribēja pēc iespējas ātrāk izbeigt Visuma Sultāna, Visvarenā Allāha Habība, dzīvi un iznīcināt islāma reliģiju.
Daži no viņu ievērojamākajiem vīriem sacīja: „Iesim pie Gatafāna cilts, lūgsim palīdzību un kopā ar viņiem cīnīsimies pret musulmaņiem!” Citi sacīja: „Aicināsim palīgā arī Fadakas, Taimas un Vādī al-Kurā ebrejus un, pirms musulmaņi mums uzbrūk, uzbruksim viņu pilsētai un atriebsimies par visu, cik vien varam!…” Haibaras ebreji šiem vārdiem piekrita un aicināja palīgā apkārtējās ebreju ciltis un gatafānus. Vien no gatafāniem ieradās ļoti daudz izlasītu karotāju, un Haibarā sākās gatavošanās. Kamēr viņi tā gatavojās, pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) uzzināja par ebreju nodomiem. Viņš tūlīt deva hazrat Abdullāham ibn Ravāham līdzi trīs ashābus un sūtīja viņu uz Haibaru uzzināt, kas tur notiek. Abdullāhs ibn Ravāha un viņa trīs biedri steigšus ieradās Haibarā. Tā bija bagāta pilsēta ar astoņiem stipriem cietokšņiem, vēl dažiem mazākiem nocietinājumiem, auglīgām zemēm un daudziem vīnogulāju un augļu dārziem. Hazrat Abdullāhs sūtīja vienu no saviem biedriem uz Šikas cietoksni, otru – uz Katības cietoksni, bet trešo – uz Natātas cietoksni. Pats viņš iegāja citā cietoksnī. Trīs dienas viņi no tuvuma pētīja ebreju stāvokli un gatavošanos karam. Pēc trim dienām viņi satikās norunātajā vietā, steigšus atgriezās Medīnā un sīki izstāstīja mūsu kungam Pravietim par ebreju gatavošanos.
Mūsu mīļais Pravietis pavēlēja saviem ashābiem steigšus sagatavoties. Lai neļautu ebrejiem uzbrukt Medīnai al-Munavvara, viņš nolēma doties pret Haibaru. Medīnā dzīvojošie ebreji, uzzinājuši par šo lēmumu, satraucās. Lai salauztu musulmaņu garu, viņi teica: „Mēs zvēram: ja jūs būtu redzējuši Haibaras cietokšņus un drosmīgos karotājus, kas tur sapulcējušies, jūs nekad nebūtu tur spēruši kāju!… Cietokšņus ar augstiem torņiem kalnu virsotnēs sargā bruņās tērpti varoņi. Viņiem palīgā ir atnākuši tūkstošiem karavīru no apkārtnes!… Vai tad jums ir iespējams iekarot Haibaru?!…” Uz to drosmīgie ashābi atbildēja: „Visvarenais Allāhs ir apsolījis savam Habībam, ka viņš iekaros Haibaru,” un skaidri parādīja, ka nekad nebaidīsies no ebrejiem. Šī ashābu apņēmība ebrejus vēl vairāk apbēdināja un iebiedēja. Munāfiku vadonis Abdullāhs ibn Ubajs steigšus nosūtīja uz Haibaru ziņu: „Muhameds nāk pret jums ar nelielu spēku. Nav no kā baidīties, bet esiet piesardzīgi un sanesiet savu mantu cietokšņos. Izejiet no cietokšņa un sagaidiet viņus!” Cildenie ashābi pabeidza gatavošanos, lūdza tuviniekus piedot, atvadījās un sapulcējās ap mūsu kungu Pravieti. Viņu bija divi simti jātnieku un tūkstoš četri simti kājnieku. Sava mīļā Pravieša vadībā viņi bija gatavi izplatīt Visvarenā Allāha reliģiju, cīnīties džihādā un sasniegt šahīda pakāpi. Tad arī dažas sievietes lūdza mūsu kungu Pravieti dot viņām uzdevumus karā: gatavot cildenajiem ashābiem ēdienu, kopt slimos un ievainotos, pārsiet brūces, gatavot zāles un darīt visu citu, ko vien spēja. Mūsu kungs Allāha Sūtnis parādīja viņām žēlastību un neliedza viņām šo atalgojumu (savābs). Tā mudžāhidiem pievienojās divdesmit sievietes mudžāhides, kuru priekšgalā bija mūsu mīļā Pravieša svētītā sieva hazrat Umm Salama.2
Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) atstāja par savu vietnieku Medīnā hazrat Sibā no Gifāra cilts un deva pavēli doties uz Haibaru. (Ir ziņots arī, ka par vietnieku tika atstāts Numaila ibn Abdullāhs.) Ceļš sākās ar takbīriem. Ashābi, kas dažādu iemeslu dēļ nevarēja piedalīties karā, un tie, kam to neatļāva, jo viņi bija pārāk jauni, ar ilgpilnu apbrīnu raudzījās uz mūsu kungu Pravieti un uz saviem drosmīgajiem tēviem, vectēviem, tēvočiem, mātes brāļiem un vecākajiem brāļiem un pavadīja viņus ar takbīriem un lūgšanām.
„Haibaras cietoksnis tiks iekarots caur Alī ibn Abī Tālibu” Svētais hadīss
Kalendārs rādīja hidžras septītā gada muharama mēnesi. Mūsu kunga Pravieša svēto karogu nesa hazrat Alī, bet labo spārnu komandēja hazrat Umars.3 Par kreisā spārna komandieri viņš iecēla citu ashābu. Ceļš ritēja priecīgi. Dzejnieki savos dzejoļos slavēja Visvareno Allāhu par Viņa dāvanām, teica salavātus mūsu mīļajam Pravietim un daudzināja slavenos ashābus. Bet ashābi, it kā dotos uz svētkiem, visi kopā sauca „Allahu akbar! Allahu akbar! La ilaha illallahu vallahu akbar!” – un viss apkārt atbalsojās.
Katrā apmešanās vietā Visuma Sultāns lūdza: „Ak, Allāh! Es meklēju patvērumu pie Tevis no raizēm par nākotni un bēdām par pagātni, no nespēka un kūtruma, no skopuma, gļēvuma un muguru liecoša parāda un no tā, ka mani pakļautu cietsirdīgi un netaisni ļaudis!”
Kad viņi tuvojās Haibarai, mūsu mīļais Pravietis apturēja savus ashābus. Viņš pacēla rokas un sāka lūgt: „Ak, Allāh, debesu un visa, ko tās apēno, Kungs! Ak, Allāh, zemju un visa, kas uz tām, Kungs! Ak, Allāh, šaitānu un to, ko tie maldinājuši, Kungs! Ak, Allāh, vēju un visa, ko tie aiznes, Kungs! Mēs lūdzam Tevi pēc šīs zemes labuma un svētības, pēc šajā zemē dzīvojošo ļaužu labuma un svētības un pēc visa, kas ir šajā zemē, labuma un svētības. Un mēs meklējam patvērumu pie Tevis no šīs zemes ļaunuma, no ļaužu ļaunuma un no visa ļaunuma, kas tajā ir!”
No ashābu lūpām skanēja: „Āmen, āmen.” Pēc tam viņš sacīja saviem ashābiem: „Ejiet uz priekšu, sacīdami: ‚Bismillahirrahmanirrahim.’”
Cildenie ashābi, sapulcējušies ap mūsu kungu Cildenāko Sūtni, atkal devās ceļā. Viņi nonāca pie Natātas cietokšņa – viena no stiprākajiem Haibaras cietokšņiem.
Tur viņi ierīkoja savu nometni. Bija vakars. Mūsu kunga Allāha Sūtņa cēlā paraža bija neuzbrukt, kamēr nav ausis rīts, un vispirms aicināt pieņemt islāmu. Ja piedāvājumu nepieņēma, sākās karš. Tāpēc cildenie ashābi gaidīja rītu. Neviens no ebrejiem nebija pamanījis, ka ieradusies islāma armija. Novadījis rīta namazu, Visuma valdnieks pabeidza gatavošanos un lika mudžāhidiem doties uz priekšu. Divi simti jātnieku un tūkstoš četri simti kājnieku sakārtotās rindās tuvojās Natātas cietoksnim. Tobrīd ebreji, kas bija iznākuši no cietokšņa strādāt savos vīnogulāju dārzos, augļu dārzos un laukos, pēkšņi sastapušies ar islāma karavīriem, apjuka.
Viņi iesaucās: „Mēs zvēram, tas ir Muhameds un viņa sakārtotā armija!…” – un sāka bēgt atpakaļ. Ieraudzījis viņus bēgam, mūsu mīļais Pravietis sacīja: „Allahu akbar! Allahu akbar! Haibara ir izpostīta!” – un šos svētītos vārdus atkārtoja trīs reizes. Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) paziņoja ebrejiem, ka viņiem vai nu jākļūst par musulmaņiem, vai arī jāpadodas un jāmaksā harādžs un džizja, citādi būs karš un tiks izlietas asinis. Ebreji aizgāja pie Salāma ibn Miškama, kas bija viens no viņu ievērojamākajiem vīriem, un pastāstīja viņam, kā ir. Salāms viņus mudināja uz karu, sacīdams: „Jau agrāk es jums teicu, lai dodaties pret Muhamedu, bet jūs to nepieņēmāt. Vismaz tagad neesiet kūtri cīņā pret viņu. Mirt, cīnoties ar musulmaņiem, ir labāk nekā palikt dzīviem bez tuviniekiem!…” Ebreji steigšus nogādāja savus bērnus un sievietes Katības cietoksnī, pārtikas krājumus – Nāimā, bet karavīrus – Natātas cietoksnī.
Uz islāma armijas aicinājumu kļūt par musulmaņiem ebreji atbildēja ar bultu šāvieniem. Mudžāhidi bultas uztvēra ar saviem vairogiem. Pēc mūsu mīļā Pravieša pavēles tika uzvilkti loki, un, skanot saucieniem „Allahu akbar!…”, uz ebrejiem cietokšņa torņos tika raidītas bultas. Nu karš bija sācies. Vienā pusē Visuma Sultāns un viņa drosmīgie ashābi cīnījās, lai izplatītu islāmu un lai ebreji kļūtu par musulmaņiem un izglābtos no Elles. Otrā pusē bija ebreji, kas neklausīja nekādiem padomiem, kas katrā izdevīgā brīdī gribēja dot musulmaņiem triecienu mugurā un kas spītīgi atteicās redzēt patiesību. Redzēdami, ka mūsu kungs, praviešu zīmogs (Hātam al-anbijā), nav nācis no viņu tautas, viņi skaudības dēļ negribēja viņu atzīt. Kopš viņa bērnības viņi bija ķērušies pie katras viltības, kas vien nāca prātā, lai pazudinātu mūsu kungu Pravieti, bet Visvarenā Allāha aizsardzības dēļ neko nespēja izdarīt.
Vairāk nekā desmit tūkstoši ebreju karavīru šāva bultas uz tūkstoš sešiem simtiem slavenu mudžāhidu. Cildenie ashābi sargājās ar vairogiem no šīm cita aiz citas lidojošajām bultām un, kad vien radās izdevība, šāva zemē nokritušās bultas atpakaļ uz ebrejiem. Tomēr daži ashābi tika ievainoti.
Kādā brīdī hazrat Habābs ibn Munzirs ar lielu godbijību pienāca pie mūsu kunga Habībullāha. Viņš jautāja: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Vai mums nevajadzētu ierīkot nometni citā vietā?” Mūsu kungs Pravietis sacīja: „Inšallahu taala, pārcelsim to, kad pienāks vakars!” Mudžāhidi bija nonākuši bultu lidojuma attālumā. Bultas, ko ebreji šāva no cietokšņa, varēja aizlidot pat aiz islāma nometnes.4 Tajā dienā cīņa ar bultām turpinājās līdz vakaram. Izšautās bultas ievainoja ap piecdesmit ashābu. Kad pienāca vakars, hazrat Muhamedam ibn Maslamam tika uzdots atrast nometnei jaunu vietu. Kad viņš paziņoja, ka vieta, ko sauc par Radžī, ir piemērota, islāma nometne tika pārcelta uz turieni.
„Mēs, pravieši, neatstājam mantojumu. Tas, ko atstājam, kļūst par sadaku nabagiem” Svētais hadīss
Haibaras karagājiens
Ievainotos sāka ārstēt.5 Nākamajā dienā varonīgie ashābi, pienākuši pie Natātas, cīnījās līdz vakaram. Aplenkums turpinājās arī trešajā, ceturtajā un piektajā dienā. Ebreji visu laiku tikai aizsargājās. Tajās dienās mūsu mīļo Pravieti piemeklēja stipras galvassāpes, un divas dienas viņš nevarēja būt mudžāhidu vidū. Pirmajā dienā viņš karogu deva hazrat Abū Bakram, otrajā – hazrat Umaram. Abi, būdami cildeno ashābu priekšgalā, ļoti sīvi cīnījās pret ebrejiem, taču cietoksni iekarot neizdevās. Tikmēr ebreji, kuru drosme bija augusi, atvēra cietokšņa vārtus un devās uzbrukumā. Nu sākās cīņa krūts pret krūti. Kauja bija ļoti iekarsusi. Ikreiz, kad mūsu kungs Pravietis saviem ashābiem sacīja: „Sauciet takbīru, sacīdami: ‚Allahu akbar! Allahu akbar!…’”, viņi takbīra saucienu vidū ar mīlestību un dedzību cirta ienaidniekam ar zobeniem. Kādā brīdī kļuva par šahīdu Mahmūds, Muhameda ibn Maslamas brālis. Sīvās cīņas turpinājās līdz vakaram.
Nākamajā dienā no cietokšņa, bruņās tērpies, iznāca Marhabs, viens no slavenākajiem Haibaras karavadoņiem. Tas bija spēcīgs, varens vīrs kā milzis. Līdz tam neviens cīkstonis nebija spējis viņu uzveikt. Pagriezies pret mudžāhidiem, viņš sāka lielīties: „Es esmu Marhabs, kas slavens ar savu drosmi un varonību!” Kamēr viņš tā lielījās, no ashābu vidus izlēca kāds mudžāhids. Viņš uzsauca Marhabam: „Bet es esmu Āmirs, kas nebaidās mesties visbriesmīgāko un sīvāko kauju vidū!” – un tūlīt nostājās viņa priekšā. Milzis Marhabs ar visu spēku cirta hazrat Āmiram ar savu zobenu, uz kura bija rakstīts: „Kam pieskaras, to pazudina!…” Varonīgais Āmirs acumirklī pacēla vairogu. Kad platais zobens trāpīja vairogā, apkārtni pāršalca spēcīgs troksnis, un zobens iestrēga vairogā.
Hazrat Āmirs, meklēdams patvērumu pie Radītāja, iesaucās: „Jā Allah!” – un cirta ar zobenu Marhabam pa bruņotajām kājām. Tiklīdz zobens pieskārās tērauda bruņām, tas atsitās un pēkšņi trāpīja paša ashāba kājā. Spēcīgais zobena atsitiens pārcirta hazrat Āmira kājas artēriju. Cildenie ashābi pieskrēja, paņēma Āmiru rokās un aiznesa uz nometni ārstēt. Taču tur Āmirs (radijallahu anhu) kļuva par šahīdu un aizlidoja uz augstāko Paradīzi.6
Cīņas turpinājās visā sīvumā. Pievakarē mūsu mīļais Pravietis piedāvāja elku pielūdzējiem gatafāniem, kas bija atnākuši ebrejiem palīgā ar četriem tūkstošiem karavīru un iesaistījušies karā, atkāpties un atgriezties savā zemē. Viņš apsolīja, ka tādā gadījumā dos viņiem Haibaras viena gada dateļu ražu. Taču gatafāni šo piedāvājumu noraidīja. Tad pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) pavēlēja saviem ashābiem pavadīt nakti līdz rītam ap cietoksni, kurā atradās gatafāni. Gatafāni ļoti baidījās, ka mudžāhidi uzbruks naktī, un nekādi nevarēja aizmigt. Tajā naktī kāda balss, nezin no kurienes nākusi, vēstīja, ka gatafānu zemei ir uzbrukts un viņu ģimenes un manta ir sagrābtas. Šī balss atskanēja trīs reizes, un visi gatafāni to klausījās lielās bailēs. Arī viņu karavadonis Ujaina trīs reizes dzirdēja to pašu balsi un, kad jau grasījās aust gaisma, paņēma savus karavīrus, steigšus atstāja Haibaru un devās mājup. No rīta ebreji brīnījās, ka gatafāni bez jebkāda iemesla ir atstājuši Haibaru, un krita izmisumā. Viņi arī ļoti nožēloja, ka bija aicinājuši tos palīgā.
„Dienā, kad ieņēmām Haibaras cietoksni, Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) aizliedza ēst mājas ēzeļu gaļu un ņemt sievieti mutas (pagaidu) laulībā” Hazrat Alī (radijallahu anhu)
Hazrat Alī varonība
Arī tajā dienā pie Haibaras notika sīvas cīņas, taču cietoksni iekarot neizdevās. Vakarā Visuma Sultāns pavēstīja priecīgu vēsti, sacīdams: „Rīt es došu karogu tādam varonim, kas mīl Visvareno Allāhu un Viņa Sūtni, un arī Visvarenais Allāhs un Viņa Sūtnis mīl viņu. Ar viņa roku Visvarenais Allāhs dāvās uzvaru!”
Tajā naktī cildenie ashābi satraukti gaidīja rītu. Katrs no viņiem cerēja, ka karogs tiks dots viņam, un tādēļ lūdza Visvareno Allāhu. Hazrat Bilāls al-Habašī ar savu aizkustinošo un skaisto balsi sauca rīta azānu. Kad skanēja azāns, ikvienā radās īpašs saviļņojums, īpašs prieks, un šo dievišķo prieku nevarēja vien izbaudīt. Pēc tam, kad bija vadījis saviem ashābiem rīta namazu, mūsu mīļais Pravietis piecēlās. Viņš pavēlēja atnest svētīto islāma karogu. Kamēr nesa svēto karogu, cildenie ashābi stāvēja kājās un gaidīja, saspringti klausīdamies, lai izdzirdētu vārdus, kas nāks no mūsu kunga Cildenākā Sūtņa svētītajām lūpām.
Beidzot pasauļu valdnieks sacīja: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kas Muhamedu pagodināja ar pravietību, ka šo karogu es došu varonim, kas nezina, kas ir bēgšana.” Pēc tam viņš pārlaida savu svētīto skatienu ashābiem un jautāja: „Kur ir Alī?” Ashābi atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Viņam sāp acis.” Mūsu kungs sacīja: „Pasauciet viņu pie manis.” Tajās dienās hazrat Alī bija saslimis ar acu kaiti un nespēja atvērt acis. Viņi aizgāja pie viņa, pastāstīja, kā ir, paņēma zem svētītās rokas un atveda pie mūsu kunga Allāha Sūtņa. Visuma Sultāns lūdza Visvareno Allāhu, lai hazrat Alī atveseļotos, samitrināja savus svētītos pirkstus mutē un pārbrauca ar tiem pār viņa acīm. Tajā pašā brīdī hazrat Alī acīs nepalika nekādu sāpju. Turklāt viņš lūdza par viņu, sacīdams: „Ak, mans Kungs! Atbrīvo viņu no karstuma un aukstuma mokām!” Pēc tam viņš ar savām svētītajām rokām uzvilka hazrat Alī bruņas, apjoza viņam savu zobenu, iedeva rokā balto islāma karogu un sacīja: „Cīnies, līdz Visvarenais Allāhs tev dāvās uzvaru. Nekādā ziņā neatskaties atpakaļ!” Hazrat Alī sacīja: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Es cīnīšos ar viņiem, līdz viņi pieņems islāma reliģiju.” Mūsu mīļais Pravietis atbildēja: „Es zvēru pie Allāha: ja ar tavu starpniecību Visvarenais Allāhs vedīs uz pareizā ceļa kaut vienu vienīgu no viņiem, tas tev būs labāk, nekā ja tev piederētu daudz sarkanu kamieļu un tu tos dotu kā sadaku Visvarenā Allāha ceļā.”7
Kad hazrat Alī ar karogu rokā devās uz ebreju cietoksni, slavenie ashābi gāja viņam pakaļ. Kad viņi bija pienākuši pavisam tuvu cietoksnim un karogs tika iesprausts zemē pie kāda akmens, atvērās Natātas cietokšņa vārti.
Iznāca ebreju uzbrukuma vienības. Tie bija Haibaras izlasītākie varoņi. Ikviens no viņiem bija tērpies divkāršās bruņās un ietinies dzelzs aizsargos. Viens no viņiem devās pret hazrat Alī un nostājās viņa priekšā cīņai. Tas bija Hāriss, Marhaba brālis, kuram drosmē nebija līdzinieku. Viņš strauji uzbruka… Kamēr tērauda žvadzoņa piepildīja kaujas lauku, Zulfikārs kā zibens nolaidās un atdalīja Hārisa galvu no ķermeņa. Tajā brīdī debesīs pacēlās saucieni „Allahu akbar! Allahu akbar!” Dzirdējis, ka viņa brālis nogalināts, Marhabs ar saviem karavīriem auļiem metās kaujas laukā un nostājās hazrat Alī priekšā. Arī viņam mugurā bija divkāršas bruņas. Apjozies ar diviem zobeniem, ar savu lielo augumu viņš atgādināja milzi. Pilns niknuma, viņš sāka sevi slavēt: „Es esmu Marhabs, kas visniknākajās kaujās metas uz priekšu un cīnās kā varonis! Es pat rēcošas lauvas sacaurumoju ar savu šķēpu vai zobenu!…”
Hazrat Alī (karramallahu vadžhah un radijallahu anhu) atbildēja: „Es esmu tas, kam māte deva vārdu Haidars (Lauva). Es esmu kā varena lauva! Es esmu varonis, kas tevi nogāzīs zemē ar vienu vienīgu cirtienu!…”
Kad Marhabs no hazrat Alī izdzirdēja vārdu „Haidars”, viņa sirdī iezagās bailes. Jo naktī sapnī viņu bija saplosījusi lauva. Vai tik sapnī redzētā lauva nebija šis? Tad milzis Marhabs uzbruka, un hazrat Alī uztvēra uzbrukumu ar vairogu. Pēc tam, meklēdams patvērumu pie Visvarenā Allāha, viņš iesaucās: „Jā Allah!…” – un nolaida Zulfikāru uz neticīgā galvas ar tādu spēku, ka pāršķēla uz pusēm biezo tērauda vairogu, ko lielais Marhabs turēja pret Zulfikāru, un viņa tērauda bruņucepuri un pārcirta viņa galvu no pašas virsas līdz pakausim. Varēja redzēt, kā no viņa kakla šļācas asinis un kā viņa milzīgais augums nogāžas zemē. Zulfikāra briesmīgo skaņu dzirdēja visā Haibarā. Mūsu kungs Pravietis sacīja: „Priecājieties! Haibaras iekarošana tagad ir kļuvusi viegla.” Cildenie ashābi bija sajūsmā par hazrat Alī varonību, un debesis atbalsojās no saucieniem „Allahu akbar! Allahu akbar!…”
Cīņa turpinājās visā sīvumā. Kad cildenie ashābi, cīnīdamies, bija nonākuši pie cietokšņa vārtiem, kāds ebrejs ar zobenu iecirta hazrat Alī vairogā. Vairogs nokrita zemē, taču nebija laika noliekties un to pacelt. Ebrejs, negribēdams palaist garām izdevību, paķēra vairogu un aizbēga. Par to ļoti apbēdinātais Visvarenā Allāha Lauva, izklīdinājis ar Zulfikāru apkārtējos ienaidniekus, nolēma par vairogu izmantot cietokšņa vārtus. Viņš sacīja „Bismillahirrahmanirrahim” un ieķērās milzīgo dzelzs vārtu riņķos. Viņš izrāva to āķus no sienas… Kamēr hazrat Alī izrāva vārtus, cietoksnis sadrebēja. Šos vārtus, ko astoņi vai desmit cīkstoņi nespētu pakustināt, viņš ar vienu roku izmantoja kā vairogu un sāka cīnīties. Šis neticamais notikums bija mūsu mīļā Pravieša brīnums (mudžiza) un mūsu kunga hazrat Alī karāmats.8
Viņam pretī cits pēc cita stājās vēl seši no drosmīgākajiem ebreju cīkstoņiem. Ar Visvarenā Allāha atļauju uzveicis arī tos, hazrat Alī kopā ar saviem varonīgajiem biedriem iegāja cietoksnī. Tagad cīņa notika cietokšņa iekšienē. Drīz vairs nepalika neviena, kas varētu viņiem stāties pretī. Viņi iesprauda cietoksnī islāma karogu. Tā tika iekarota Natāta – viņu visstiprākais cietoksnis. Mūsu mīļais Pravietis noskūpstīja hazrat Alī acis un sacīja: „Par tavu parādīto varonību Visvarenais Allāhs un Viņa Sūtnis ir ar tevi apmierināti.” Dzirdējis šos svētītos vārdus, Alī aiz prieka sāka raudāt. Mūsu kungs Pravietis jautāja: „Kāpēc tu raudi?” Viņš atbildēja: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Es raudu aiz prieka. Jo Visvarenais Allāhs un Viņa Sūtnis ir ar mani apmierināti.” Tad mūsu mīļais Pravietis sacīja: „Ne tikai es, bet arī Džibrīls, Mīkāīls un visi eņģeļi ir ar tevi apmierināti.” Tajā laikā mūsu kungam Pravietim palīgā ieradās četri simti musulmaņu no Dausa cilts.9 Pēc tam cīņas, lai iekarotu pārējos cietokšņus, turpinājās ar lielu sīvumu. Kad viens pēc otra krita arī atlikušie septiņi stiprie Haibaras cietokšņi, ebreji, nonākuši bezizejā, nosūtīja delegāciju un lūdza mieru. Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) šo piedāvājumu pieņēma, un viņi vienojās par šādiem punktiem: 1. To ebreju asinis, kas šajā karagājienā cīnījās pret musulmaņiem, netiks izlietas. 2. Ebreji, kas atstāj Haibaru, varēs paņemt līdzi tikai savus bērnus un vienu kamieļa kravu nepieciešamo mājas lietu. 3. Visa pārējā kustamā un nekustamā manta; visi ieroči, piemēram, bruņas, zobeni, vairogi, loki un bultas; visas drēbes, izņemot tās, kas viņiem mugurā; audumi, zelts un arī dārgumi; visi dzīvnieki, piemēram, zirgi, kamieļi un aitas, – viss, kas vien ir, paliks musulmaņiem. 4. Nekas, kas jāatstāj musulmaņiem, nekādā gadījumā netiks noslēpts. Tie, kas ko noslēps, paliks bez Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa drošības solījuma un aizsardzības…
„Es esmu tas, kam māte deva vārdu Haidars (Lauva). Es esmu kā varena lauva!” Hazrat Alī (radijallahu anhu)
Kināna ibn Rabī, kas neievēroja šos noteikumus un savus dārgumus ādas maisos ieraka zemē, tika sodīts. Iegūtajam kara laupījumam nebija ne mēra, ne skaita. Haibaras auglīgās zemes un dateļpalmu birzis pilnībā tika atstātas islāma karaspēkam.10 Tobrīd gatafāni, kas bija atgriezušies savā zemē, atkal atnāca uz Haibaru, lai palīdzētu ebrejiem. Redzēdami, ka mūsu kungs Pravietis ir iekarojis Haibaru un ebreji ir padevušies, viņi sacīja: „Ak, Muhamed! Tu apsolīji mums dot Haibaras viena gada dateles, ja mēs atstāsim Haibaru. Mēs turējām savu vārdu. Nu dod tās mums!” Mūsu kungs viņiem sacīja: „Lai tāds un tāds kalns ir jūsu.” Gatafāni mēģināja draudēt, sacīdami: „Tādā gadījumā mēs cīnīsimies ar jums.” Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis atbildēja: „Lai mūsu kaujas vieta ir Džanafa.” Džanafa bija kāda gatafānu apgabala nosaukums. To dzirdējuši, gatafāni aiz bailēm atkāpās un aizgāja.
Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) un viņa varonīgie ashābi Haibaras iekarošanas laikā bija ļoti noguruši. No vienas puses, viņi ārstēja ievainotos, no otras – atpūtās.
Zainaba, kas bija sieva Salāmam ibn Miškamam, vienam no ievērojamākajiem ebreju vīriem, gribēja nogalināt mūsu kungu Pravieti, viņu noindējot. Šim nolūkam viņa nokāva aitu, izcepa to un piejauca gaļai daudz indes. Pēc tam viņa ieradās pie mūsu kunga Allāha Sūtņa un sacīja, ka atnesusi dāvanu. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis to pieņēma un pasauca savus ashābus. Visi kopā apsēdās ēst. Pasauļu valdnieks noplēsa gabaliņu ceptās aitas gaļas, sacīja „Bismillahirrahmanirrahim” un ielika to savā svētītajā mutē. Dažas reizes pakošļājis, viņš tūlīt izņēma to no svētītās mutes un sacīja: „Ak, mani ashābi! Atvelciet rokas no šī ēdiena! Jo šī lāpstiņas gaļa man pavēstīja, ka ir saindēta.” Ashābi tūlīt atvilka rokas no ēdiena. Taču hazrat Bišrs ibn Barā, kas bija apēdis kumosu gaļas, tūlīt nozila un kļuva par šahīdu. Pie mūsu mīļā Pravieša atnāca Džibrīls alaihis-salam un sacīja, lai viņš liek starp saviem svētītajiem pleciem nolaist asinis ar kausiem (hidžāma), lai atbrīvotos no indes iedarbības, kas bija sajaukusies ar viņa svētītajām siekalām. Tā arī izdarīja. Pēc tam saindēto cepeti ieraka zemē. Zainabu, kas to bija izdarījusi, sagūstīja un atveda pie viņa.
Mūsu kungs viņai jautāja: „Vai tu saindēji šo aitas cepeti?” Viņa atzinās, sacīdama: „Jā! Es to saindēju!” Mūsu kungs Pravietis jautāja: „Kāpēc tu gribēji to izdarīt?” Viņa atbildēja: „Tu nogalināji manu vīru, manu tēvu un manu tēvoci. Es sev teicu: ‚Ja viņš patiešām ir pravietis, Allāhs viņam to darīs zināmu. Ja nav, šī inde uz viņu iedarbosies, un viņš nomirs. Tā mēs no viņa būsim vaļā.’” Cildenie ashābi par šo notikumu ļoti bēdājās. Viņi jautāja: „Lai mūsu dzīvības ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Vai mums viņu nogalināt?” Pasauļu valdnieks, kas piedeva katru apvainojumu, kas nodarīts viņa paša personai, piedeva arī viņai. Redzēdama šo lielo žēlsirdību, Zainaba izrunāja ticības apliecinājumu (šahāda) un kļuva par musulmani.11 Starp Haibarā iegūto kara laupījumu un gūstekņiem bija arī Hujaja ibn Ahtaba meita Safija. Saskaņā ar virspavēlnieka tiesībām viņa nonāca mūsu kunga Pravieša daļā. Pasauļu valdnieks atbrīvoja savu gūstekni. Viņa par to bija ļoti aizkustināta, no visas sirds izrunāja ticības apliecinājumu un kļuva par musulmani. Mūsu mīļais Pravietis, par to ļoti priecādamies, pagodināja un iepriecināja mūsu māti hazrat Safiju, ņemdams viņu par sievu. Tā hazrat Safija kļuva par ticīgo māti. Kāzas notika Sahbā, un tika sarīkots kāzu mielasts (valīma) ar melonēm un datelēm.12
Mūsu mātes Safijas svētītajās acīs bija redzams zilums.
Mūsu mīļais Pravietis jautāja: „Kas ir šī zīme?” Viņa atbildēja: „Kādu nakti es sapnī redzēju, ka mēness nolaižas no debesīm un ieslīd manā klēpī. Kad es to izstāstīju savam vīram Kinānam, viņš sacīja: ‚Tu esi iecerējusi kļūt par sievu šim arābu karalim, kas nāk pret mums!’ – un iesita man pa aci, un tā kļuva zila, kā jūs redzat.” Pēc Haibaras iekarošanas ebreji sacīja mūsu kungam Pravietim: „Ak, Muhamed! Mēs atstāsim Haibaru. Taču mēs labi pārzinām zemkopību un lauku, vīnogulāju un augļu dārzu kopšanu. Ja vēlies, iznomā mums šīs auglīgās zemes. Mēs apstrādāsim šos īpašumus un atdosim tev pusi no ražas!” Mūsu mīļajam Pravietim un ashābiem nebija laika nodarboties ar lauku darbiem. Viņi pūlējās izplatīt islāma reliģiju un bez mitas strādāja dienām un naktīm džihāda fi sabilillah dēļ.13 Mūsu kungs Pravietis par šo piedāvājumu bija apmierināts un sacīja: „Ar noteikumu, ka mēs jūs izraidīsim, kad vien gribēsim.” Ebreji tam piekrita un sāka apstrādāt Haibaras zemes.14 Mūsu kungs Pravietis ar saviem ashābiem kā uzvarētājs atgriezās Medīnā. Šajās dienās pēdējie ashābi no muhādžiriem, kas bija pārcēlušies uz Abesīniju, – starp viņiem arī Umm Habība (radijallahu anha), – Džafara ibn Abī Tāliba vadībā iekāpa divos kuģos, ko viņiem bija sagādājis negušs, un izkāpa krastā Džāras ostā. Uzsēdušies uz kamieļiem, viņi ieradās Medīnā. Mūsu kungs Pravietis ļoti priecājās, redzēdams, ka viņa ashābi, kas pirms divpadsmit gadiem bija pārcēlušies uz Abesīniju, atgriežas Džafara ibn Abī Tāliba vadībā. Viņš noskūpstīja hazrat Džafaru uz pieres, piekļāva pie krūts un sacīja:
„Ak, mani ashābi! Atvelciet rokas no šī ēdiena! Jo šī lāpstiņas gaļa man pavēstīja, ka ir saindēta” Svētais hadīss
„Es nezinu, par ko man vairāk priecāties – par Haibaras iekarošanu vai par Džafara atnākšanu. Jūsu hidžra ir divkārša: jūs pārcēlāties gan uz Abesīnijas zemi, gan uz manu dzimteni.” Viņi pasniedza Allāha Sūtnim dāvanas un vēstuli, ko bija sūtījis negušs Ashama. Šajā gadā notika arī kāzas ar mūsu māti Umm Habība. Mūsu mātei Umm Habība bija trīsdesmit seši gadi. Haibarā iegūtais kara laupījums tika sadalīts visiem cildenajiem ashābiem, kas bija piedalījušies Hudaibijas līguma noslēgšanā, tiem, kas piedalījās Haibaras karagājienā, ashābiem, kas pārcēlās no Abesīnijas, un Dausa ciltij, kas piedalījās iekarošanā.15
Ar Haibaras iekarošanu visi Arābijas ebreji nonāca mūsu kunga Pravieša varā. Viņiem vairs nebija iespēju palīdzēt elku pielūdzējiem. Arī apkārtējās ciltis un valstis saprata, ka musulmaņiem, kas ieņēmuši Haibaras cietoksni, kuru ieroču un karavīru dēļ šķita neiespējami iekarot, ir liels spēks, un sāka bīties no šīs islāma valsts. Mekas elku pielūdzējus Haibaras iekarošana iegrūda lielās bēdās un izmisumā. Pēc šīs iekarošanas ļoti daudzas lielas un mazas ciltis ieradās Medīnā al-Munavvara, lai kļūtu par musulmaņiem, un ieguva godu kļūt par cildenajiem ashābiem – pat gatafāni… Pret dažām ciltīm, kas negribēja pakļauties, tika nosūtīts karaspēks, un tās tika pakļautas.