HADŽS KĻŪST PAR FARDU

Hazrat Abū Bakra un hazrat Alī sūtīšana uz hadžu

Tajā gadā cildenie ashābi hazrat Abū Bakra vadībā trīssimt cilvēku karavānā devās uz Meku. Tobrīd tika atklāti sūras al-Barāa pirmie svētie ājati. Tajos tika paziņoti daži noteikumi attiecībā uz līgumiem. Mūsu mīļais Pravietis nosūtīja uz Meku arī hazrat Alī, lai paziņotu šos noteikumus.2

Saskaņā ar paražu, kas tolaik bija izplatīta arābu vidū, ja tika noslēgts līgums vai lauzts jau noslēgts līgums, to paziņoja pats tas, kurš to bija izdarījis, vai viņa iecelts radinieks. Šim nolūkam mūsu kungs Pravietis nosūtīja hazrat Alī uz Meku pakaļ hadža karavānai. Hazrat Alī panāca karavānu, un viņi kopā ienāca Mekā.3 Hazrat Abū Bakrs teica hutbu un izskaidroja hadža pielūgsmi (ibādats). Cildenie ashābi alaihimur-ridvan veica hadžu saskaņā ar noteikumiem, kas viņiem bija mācīti. Kamēr tika veikts hadža ibādats, arī hazrat Alī teica hutbu Minā, vietā, ko sauc par Džamrat al-Akaba. Savu hutbu viņš sāka ar vārdiem:

„Ak, ļaudis! Allāha Sūtnis mani ir sūtījis pie jums.” Pēc tam viņš nolasīja sūras al-Barāa pirmo svēto ājatu. Tad viņš teica: „Man ir uzdots paziņot jums četras lietas.” Šīs četras lietas bija šādas:

1. Neviens, izņemot ticīgos, nevar ieiet Paradīzē.

2. Pēc šī gada neviens elku pielūdzējs nedrīkstēs tuvoties Kabai.

3. Neviens neveiks tavāfu ap Kabu kails. (Tolaik elku pielūdzēji veica tavāfu ap Kabu kaili.)

4. Kam ir līgums ar Allāha Sūtni, tam līgums būs spēkā, līdz beigsies tā termiņš. Pārējiem ir dots četru mēnešu termiņš. Pēc tam nevienam elku pielūdzējam vairs nav ne līguma, ne aizsardzības.

„Tur (Kabā) ir skaidras zīmes un Ibrāhīma vieta. Kas tur ieiet, tas ir drošībā no uzbrukuma. Tas, ka tie, kas spēj atrast ceļu uz turieni (kuriem pietiek spēka), veic hadžu uz šo Namu (un to apmeklē), ir Visvarenā Allāha tiesība pār cilvēkiem, Viņa noteikts fards” Āl Imrān: 97

Kopš tās dienas neviens elku pielūdzējs vairs nenāca pie Kabas, un neviens vairs neveica tavāfu ap Kabu kails. Pēc šo lietu paziņošanas lielākā daļa elku pielūdzēju kļuva par musulmaņiem. Izpildījuši hadža pienākumu, hazrat Abū Bakrs un hazrat Alī kopā ar cildenajiem ashābiem, kas bija ar viņiem, atgriezās Medīnā.4

Hālida ibn Valīda sarija uz Jemenu

Hidžras desmitajā gadā, rabī al-avvala mēnesī, mūsu mīļais Pravietis nosūtīja Hālidu ibn Valīdu ar četrsimt mudžāhidiem pie Hārisa ibn Kaba dēliem, kas dzīvoja Jemenas tuvumā, lai aicinātu viņus uz islāmu. Pēc šīs mūsu kunga Allāha Sūtņa pavēles hazrat Hālids ibn Valīds trīs dienas pēc kārtas aicināja šo cilti uz islāmu. Viņi atsaucās aicinājumam un kļuva par musulmaņiem.

No saules avota allaž plūstu dzidrs, svētīgs ūdens,
ja celtniekam, kas atjauno tavu kapu, vajadzētu ūdens.
Bailes no Elles ir iesviedušas manā degošajā sirdī bēdu uguni;
mana cerība – ka tavas labvēlības mākonis uzšļakstīs tai ugunij ūdeni.
Tavas slavas dziesmas svētības dēļ Fuzūlī vārdi kļuvuši par dārgakmeņiem,
kā aprīļa mākoņa ūdens lāse pārvēršas karaliskā pērlē.
Sapulcēšanās dienā, kad tie, kas gulējuši nevērības miegā, pamodīsies
un acis, kas nomodā, lies ilgu asaras kā ūdeni,
mana cerība ir tā, ka Sapulcēšanās dienā es nepalikšu bez daļas,
bet tavas tikšanās avots dos ūdeni man, kas slāpst pēc tava vaiga.
Fuzûlî

Notikumi hidžras desmitajā gadā

Hidžras desmitajā gadā islāms izplatījās visā Arābijas pussalā. Tāpat kā devītajā gadā, arī šajā gadā no visām Arābijas malām cilvēki lieliem pūļiem nāca uz Medīnu un sacentās cits ar citu, lai iegūtu godu kļūt par musulmaņiem un sasniegtu mūžīgo laimi. Arābijā vairs nebija palicis neviena spēka, kas varētu pretoties musulmaņiem; islāms valdīja visur. Tikai dažas ebreju un kristiešu ciltis nebija kļuvušas par musulmaņiem.

Arī šajā gadā mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) nosūtīja vēstuli Nadžrānas kristiešiem un aicināja viņus uz islāmu. Viņi izraudzījās četrpadsmit cilvēkus un nosūtīja tos uz Medīnu, lai iepazītu Allāha Sūtņa dzīvesveidu. Pēc kāda laika delegācija noslēdza miera līgumu. Daži no viņiem vēlāk pēc pašu gribas kļuva par musulmaņiem. Tajā gadā nomira Jemenas pārvaldnieks Bāzāns. Kad pienāca ziņa par viņa nāvi, Allāha Sūtnis sadalīja viņa zemi un vienu daļu deva viņa dēlam Šahram, vienu daļu – Abū Mūsam al-Ašarī, vienu daļu – Jalā ibn Umaijam un vienu daļu – Muāzam ibn Džabalam.

Šajā gadā mūsu kungs Pravietis nosūtīja pārvaldniekus uz visām zemēm, kur bija izplatījies islāms. Arī hazrat Alī ar trīssimt vīriem tika sūtīts pie Mudlidža cilts Jemenā, lai aicinātu to uz islāmu. Sākumā viņi pretojās un šāva bultas uz islāma karavīriem. Tūdaļ tika dota atbilde. Divdesmit no viņiem tika nogalināti. Lielākā daļa izklīda. Hazrat Alī (radijallahu anhu) neļāva ashābiem vajāt ienaidnieku. Viņš pamācīja pretiniekus un atkal aicināja tos uz islāmu. Viņi to pieņēma un nāca pie ticības. Hazrat Alī un viņa vīri, tūdaļ steigšus atgriezdamies Medīnas virzienā, panāca Allāha Sūtni Mekā. Arī šajā gadā, tāpat kā devītajā, sūtņi turpināja nākt. Viens no tiem bija sūtnis no Gāmida, otrs – no Banū Hanīfa. Viņi ieradās pie Allāha Sūtņa un kļuva par musulmaņiem.

Neguša māsas dēls Fīrūzs atnāca un kļuva par musulmani. Arī no Abd Kaisa cilts ieradās delegācija un kļuva par musulmaņiem.

Tajā gadā pusotra gada vecumā nomira Allāha Sūtņa dēls Ibrāhīms. Kad Allāha Sūtnis zaudēja šo savas sirds daļiņu, viņa svētītās acis pildījās ar asarām. Hazrat Ibrāhīms tika apglabāts Bakī kapsētā blakus Usmānam ibn Mazūnam. Viņš bija pirmais, kura kapu aplaistīja ar ūdeni.5

Tava umma ir bezpalīdzīga; neskaties uz tās grēkiem,
neatgrūd mūs ar savu roku un nededzini mūs ilgās Ellē.
Apžēlojies, nededzini mūs šķiršanās ugunī;
vārdu sakot, nepamet savu kalpu Gālibu, tik vainīgu.
Ahmeds, Mahmūds un Muhameds tu esi, mans kungs,
no Patiesības apstiprināts sultāns mums tu esi, mans kungs.
Şeyh Galib

„Sargieties no apspiestā lāsta. Starp apspiestā lūgšanu un Visaugstāko Allāhu nav aizsega” Svētais hadīss

Islāma izplatīšanās Arābijas pussalā