MŪSU KUNGA PRAVIEŠA ASHĀBI

Mūsu Pravieša biedri: sievieti vai vīrieti, bērnu vai pieaugušu musulmani, kurš kaut uz mirkli, kaut vienu reizi ir redzējis mūsu kungu Allāha Sūtni vai, ja bija akls, kaut vienu reizi ar viņu runājis un miris ar ticību, sauc par sāhibu vai sahābī. Ja viņu ir vairāki, viņus sauc par ashāb al-kirām, sahāba al-kirām vai sahb (radijallahu anhum adžmain). Tas, kurš redzēja mūsu Pravieti, būdams neticīgs, un pieņēma ticību pēc Allāha Sūtņa nāves, vai tas, kurš bija musulmanis, bet vēlāk kļuva par atkritēju (atteicās no islāma), nav sahābī. Tas, kurš pēc tam, kad bija kļuvis par sahābī, kļuva par atkritēju un pēc Allāha Sūtņa nāves atkal pieņēma ticību, ir sahābī. Tā kā mūsu kungs Pravietis ir pravietis arī džiniem, arī džins var būt sahābī.

Pēc praviešiem un augstākajiem no eņģeļiem cildenie ashābi ir visaugstākie no visām radībām. Katra viņu vārds ir jāizrunā ar godbijību un cieņu, sakot „hazrat” vai „radijallahu anhu”. Ikvienu, kas tic, ka Muhameds alaihis-salam ir pravietis, tas ir, ikvienu musulmani, lai kādas rases un no kādas zemes viņš būtu, sauc par Muhameda alaihis-salam ummu. Katrs no cildenajiem ashābiem ir augstāks par visu šo ummu. Svētajos ājatos par cildeno ashābu (radijallahu anhum) tikumu un pārākumu pēc nozīmes ir teikts: „Jūs esat labākā no ummām.”1 „Visvarenais Allāhs ir apmierināts ar tiem no muhādžiriem un ansāriem, kas pirmie pieņēma ticību, un ar tiem, kas viņiem sekoja labajā (gāja viņu ceļu). Arī viņi ir apmierināti ar Visvareno Allāhu. Visvarenais Allāhs viņiem ir sagatavojis Paradīzes dārzus, zem kuriem tek upes. Tur viņi paliks mūžīgi. Tā ir ļoti liela glābšanās.”2 „Muhameds (alaihis-salam) ir Visvarenā Allāha Pravietis. Tie, kas ir kopā ar viņu (tas ir, cildenie ashābi), visi ir bargi pret neticīgajiem. Bet savā starpā viņi ir žēlsirdīgi. Jūs viņus bieži redzat rukū un sadždā. Ar šīm pielūgsmēm un ar līdzjūtību un mīlestību, ko viņi izrāda cilvēkiem, viņi tiecas pēc Cildenā Allāha labpatikas un labvēlības. Pēc viņu sejām ir redzams, ka viņi daudz veic sadždu (viņu sejās ir sadždas zīmes un pazīmes). Tāds ir viņu apraksts Taurātā. Bet viņu īpašības Indžīlā ir šādas: viņi ir kā sējums, kas izdzinis asnu, kļuvis stiprs un resns un nostājies uz sava stiebra, par prieku sējējiem. (Tādi bija cildenie ashābi. Viņu bija maz, un viņi bija vāji, bet vēlāk savairojās un kļuva stipri.) Šī līdzība neticīgajos un noliedzējos ir modinājusi naidu un dusmas. Visvarenais Allāhs tiem, kas tic un dara labus darbus, ir apsolījis piedošanu un lielu atalgojumu.”3

Daži svētie hadīsi par cildenajiem ashābiem:

„Nelamājiet manus ashābus! Ja kāds no tiem, kas nāks pēc maniem ashābiem, dotu sadakā kalna lieluma zeltu, viņš nesasniegtu to atalgojumu, ko viens no maniem ashābiem iegūst, dodot sauju miežu, ne arī pusi no tā!”4

„Muhameds (sallallahu alaihi va sallam) ir Visvarenā Allāha Sūtnis. Tie, kas ir kopā ar viņu (cildenie ashābi), ir ļoti bargi pret neticīgajiem, bet savā starpā ļoti žēlsirdīgi (ļoti līdzjūtīgi)” Al-Fath: 29

„Mani ashābi ir kā zvaigznes debesīs. Kuram no viņiem jūs sekosiet, jūs sasniegsiet pareizo ceļu (hidāja).”5

„Sargieties no naida pret maniem ashābiem! Bīstieties Allāha! Kas viņus mīl, tas mīl viņus tāpēc, ka mīl mani. Kas ir naidīgs pret viņiem, tas ir bijis naidīgs pret mani. Kas viņus aizvaino, tas ir aizvainojis mani. Bet kas aizvaino mani, tas noteikti aizvaino Visvareno Allāhu.”

„Labākie no manas ummas ir tie, kas dzīvo manā laikā. Pēc viņiem labākie ir tie, kas nāks pēc viņiem, un pēc tiem labākie ir tie, kas nāks vēl vēlāk.”

„Elles uguns nededzinās musulmani, kas mani redzējis, un musulmani, kas redzējis tos, kuri mani redzējuši.”6

Iepriekš minētie svētie ājati un svētie hadīsi skaidri parāda cildeno ashābu pārākumu un tikumu.

Cildenie ashābi ir visuzticamākā autoritāte reliģijas noteikumu jautājumos. Jo viņi iemācījās Svēto Korānu no mūsu Pravieša un mācīja un skaidroja to tiem, kas nāca pēc viņiem. Zināšanas par to, ko mūsu Pravietis darīja un teica, balstās uz to, ko šie cilvēki nodeva tālāk, paši to redzējuši un dzirdējuši.

Tieši noteikumi, ko viņi visi kopā nodeva tālāk, ir veidojuši svēto hadīsu pamatu. Islāmā ummas vienprātība (idžmā al-umma), tas ir, zinātnieku vienprātība, pilnīgi un nevainojami ir īstenojusies tikai ashābu laikā. Turklāt katrs no ashābiem ir mudžtahids zinātnieks, kura vārds reliģijā ir pierādījums un dokuments. Viņi ir augstāki par vēlāk nākušajiem mudžtahidiem. Ahl as-Sunna zinātnieki cildenos ashābus pēc pārākuma iedala trīs grupās: 1. Muhādžiri: tie, kas pirms Mekas iekarošanas pameta savu dzimteni un tuviniekus Mekā vai citās vietās un pārcēlās (veica hidžru) uz Medīnas pilsētu. Viņi atnāca pie Allāha Sūtņa jau ar ticību vai pieņēma ticību, kad bija pie viņa atnākuši. Hazrat Amrs ibn Āss ir viens no viņiem (radijallahu anhum adžmain).

2. Ansāri: musulmaņus, kas dzīvoja Medīnas pilsētā vai tai tuvās vietās un piederēja divām ciltīm, vārdā Auss un Hazradžs, sauc par ansāriem. Jo viņi apsolīja mūsu kungam Pravietim un Mekas ļaudīm visu iespējamo palīdzību un pašaizliedzību un turēja savu vārdu (radijallahu anhum adžmain).

3. Pārējie cildenie ashābi: tie ir musulmaņi, kas nebija ne muhādžiri, ne ansāri, bet atnāca no citām vietām un ieguva godu būt mūsu kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) sabiedrībā. Tie ir tie, kas pieņēma ticību Mekas iekarošanas laikā vai citās vietās. Viņus sauc vienkārši par sahābī (radijallahu anhum adžmain). Visaugstākie no cildenajiem ashābiem ir četri Allāha Sūtņa kalifi. Kalifāta secībā tie ir: hazrat Abū Bakrs, hazrat Umars, hazrat Usmāns un hazrat Alī. Pēc viņiem visaugstākie ir atlikušie seši no Ašara al-mubašara, tas ir, no tiem desmit, kam dota priecīga vēsts par Paradīzi: Talha ibn Ubaidullāhs, Zubairs ibn Avāms, Abdurahmāns ibn Aufs, Sads ibn Abī Vakāss, Saīds ibn Zaids, Abū Ubaida ibn Džarāhs, kā arī hazrat Hasans un hazrat Husains (radijallahu anhum adžmain).

Pēc viņiem visaugstākie ir četrdesmit cilvēki, kas pirmie kļuva par musulmaņiem. Tad – trīs simti trīspadsmit ashābi, kas piedalījās Badras kaujā. Tad – septiņi simti varoņu, kas bija Uhudas kaujā. Pēc viņiem visaugstākie ir tūkstoš četri simti cilvēku, kas hidžras sestajā gadā zem koka deva Allāha Sūtnim zvērestu (baiatu), sacīdami: „Mirt – jā, atkāpties – nē!” Šo zvērestu sauc par „Baiat ar-Ridvān”.7

Cildeno ashābu skaits: Mekas iekarošanas laikā bija divpadsmit tūkstoši ashābu, Tabūkas karagājienā – trīsdesmit tūkstoši, Atvadu hadžā – deviņdesmit tūkstoši, un, kad Allāha Sūtnis aizgāja mūžībā, uz zemes bija ap simt divdesmit četriem tūkstošiem ashābu. Par to ir arī citi vēstījumi.8

Pēdējie no cildenajiem ashābiem nomira šie: Abdullāhs ibn Aufā nomira Kūfā 705. gadā (hidžras 86. gadā), Abdullāhs ibn Jasrs – Damaskā 706. gadā (hidžras 88. gadā), Sahls ibn Sads – Medīnā 709. gadā (hidžras 91. gadā) simt gadu vecumā, Anass ibn Māliks – Basrā 711. gadā (hidžras 93. gadā), Abū at-Tufails Āmirs ibn Vāsila – Mekā 718. gadā (hidžras 100. gadā) (radijallahu anhum adžmain). Pēc mūsu Pravieša nāves, arī četru kalifu laikā, cildenie ashābi palika uzticīgi savam solījumam izplatīt islāma reliģiju un veikt džihādu. Viņi nekad neatkāpās no sava vārda. Vienprātīgi viņi pameta savas mājas un dzimteni, izgāja no Arābijas un izklīda uz visām pusēm. Lielākā daļa aizgājušo neatgriezās; viņi līdz nāvei veica džihādu tur, kur bija nonākuši, un izplatīja islāma reliģiju. Tā īsā laikā tika iekarotas daudzas zemes. Iekarotajās zemēs islāms strauji izplatījās. Visi cildenie ashābi ir taisnīgi. Visi viņi ir līdzdalīgi islāma pasludināšanā. Tieši viņi savāca Svēto Korānu. Tieši viņi nodeva tālāk svētos hadīsus no mūsu Pravieša. Mīlēt viņus visus ir vissvarīgākais un neatņemamais nosacījums, lai piederētu Ahl as-Sunna ticībai. (Ir sarakstīti un izdoti daudzi darbi, kuros aprakstīta cildeno ashābu kalpošana islāma reliģijai, viņu priekšzīmīgā dzīve, viņu tikumi, visu viņu vārdi un dzīvesstāsti. Ļoti vērtīgas ir „Hakikat Kitabevi” izdotās grāmatas „Eshâb-ı kirâm” un „Menâkıb-ı Çihâr Yâr-i Güzîn”.)

„Mani ashābi ir kā zvaigznes debesīs. Kuram no viņiem jūs sekosiet, jūs sasniegsiet pareizo ceļu (hidāja)” Svētais hadīss

Muhameds ir pasauļu Kunga mīļotais,
Viņa miesa ir šķīsta, vārds – Ahmeds, viņš ir žēlastība pasaulēm.
Viņam ir visdiženākais raksturs, viņu uzrunāja „Laulāka…”,
Viņš ir zināšanu, labu manieru, svētības, gaismas un mīlestības avots.
Īstais starpnieks starp Patiesību un kalpu ir viņš,
Viņa vārdi – dziedinājums dvēselēm, viņa vārds dzēš sirds rūsu.
Izmisušai, slimai sirdij īstais ārsts ir viņš,
Ne tikai viņš pats, bet arī viņa umma ir augstāka par eņģeļiem.
Šim izredzētākajam kalpam Patiesība deva palīgus,
Tos kalpus, kurus mīlēja visvairāk, Viņš darīja par viņa ashābiem.
Allāha Sūtnis teica: viņu ceļš ir mans ceļš,
Un šo laikmetu viņš nosauca par labāko no laikmetiem.
Muhamedu Mustafu viņi mīlēja vairāk par savu dzīvību,
Mantu, īpašumus un amatus viņa dēļ atstāja.
Lai izplatītu islāmu, viņi labprāt atdeva dzīvību,
Ak, Kungs, cik skaists stāvoklis, ak, Kungs, kāds gods!
Vienā vienīgā sarunā (sohba) ar viņu viņu nafsi kļuva šķīsti,
Viņu sirdis piepildīja atziņa, svētība, gaisma un tadžallī.
Avlija stāvokļus viņi sasniedza vienā mirklī,
Un vienmēr sekoja viņam – cik liels gods!
Viņi visi ir taisnīgi, nevienam nedara pāri,
Sava nafsa dēļ viņi nekad nekāroja kalifātu.
Tāpēc viņi tā dēļ nekaroja un cits citu neaizvainoja,
Viņi ir augstākajā pakāpē, un visi ir mudžtahidi.