KURBĀNA UPURĒŠANA
Kurbāns nozīmē nokaut vienu no šiem dzīvniekiem – aitu, kazu, liellopu vai kamieli – Upurēšanas svētku pirmajās trīs dienās ar kurbāna nodomu. Kurbāna upurēšana ir vādžibs bagātajam, kas: 1. ir musulmanis, brīvs, saprātīgs un sasniedzis dzimumgatavību; 2. ir mukīms, tas ir, nav ceļotāja (safarī) statusā saskaņā ar šariatu; 3. kam pāri vajadzībām ir nisāba daudzums, tas ir, 96 grami zelta vai tādas vērtības nauda. Vajadzību lietas ir māja ar tās iedzīvi un trīs apģērba kārtas. Kurbānu upurē no aitām un kazām, kamieļiem un liellopiem. Viens kamielis vai viens liellops aizstāj septiņus kurbānus, tas ir, septiņiem cilvēkiem ir atļauts upurēt vienu liellopu kā kurbānu. Ja vēl kāds saka: „Ļaujiet arī man piedalīties,” visu astoņu kurbāns kļūst nederīgs (fāsid).
Kurbāna nisābs ir tāds pats kā fitras nisābs. Ibn Ābidīns (rahimahullahu taala) saka, ka tad, ja kāda daļa ir mazāka par vienu septīto, neviena kurbāns nav atļauts. Tādēļ ir atļauts, ka kopīpašnieku ir mazāk par septiņiem. Kļūt par kopīpašnieku, pērkot dzīvnieku, ir sahīhs. Lai gan arī kļūt par kopīpašnieku pēc pirkšanas ir sahīhs, labāk ir kļūt par kopīpašnieku pirms pirkšanas. Cilvēks var kļūt par cita cilvēka liellopa kopīpašnieku ar daļu no vienas septītās līdz sešām septītajām. Gaļu viņi sadala šādā attiecībā. Ja kāds no kopīpašniekiem nomirst un viņa mantinieki saka: „Nokaujiet par viņu un par sevi,” tas ir sahīhs.
Akīkas upurēšana
Akīka ir dzīvnieka nokaušana ar nodomu pateikties Visvarenajam Allāham par bērna dāvanu.
Hanafītu madhabā tam, kam bērna uzturēšana ir vādžibs, ir mustahabs septītajā dienā dot bērnam vārdu, noskūt viņam galvu un matu svara apmērā dot sadaku – zēnam zeltu vai sudrabu, meitenei sudrabu – un no savas mantas nokaut divus akīkas dzīvniekus par zēnu un vienu par meiteni. Akīkas dzīvniekam jābūt tādam pašam kā kurbāna dzīvniekam. To var nokaut arī vēlāk. [To var nokaut jebkurā laikā. To var nokaut arī Upurēšanas svētkos. Grāmatā Šira ir rakstīts, ka Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) pēc pravietības sākuma nokāva akīku par sevi. Nedzīvi dzimušam bērnam vārdu nedod un akīku par viņu nekauj.] No tās gaļas var ēst tas, kas to nokāvis, un var dot to vārītu vai jēlu ikvienam – bagātam un nabagam.
Akīkas upurēšana šāfiītu un mālikītu madhabos ir sunna muakkada. Šāfiītu un hanbalītu madhabos kaulus neizmet un nelauž. Tos atdala locītavās un savāc. Tos ietin tīrā baltā audumā un apglabā. Hanafītu un mālikītu madhabos kaulus drīkst lauzt. Akīka sargā bērnus no nelaimēm un slimībām.
„Vissliktākais no skopuļiem ir tas, kas neupurē kurbānu [lai gan viņam tas ir vādžibs]” Svētais hadīss
PATVĒRUMU PIE TEVIS MEKLĒJU, AK, ALLĀHA SŪTNI
Mana sirds ilgās pārvērtās asinīs, es kļuvu sarkans, ak, Allāha Sūtni,
nezinu, kā izturēju šo liesmu, ak, Allāha Sūtni,
mūžības sapulcē es biju nerimstoša vaimana, ak, Allāha Sūtni,
iepriecini mani ar savu skaistumu, jo es degu, ak, Allāha Sūtni.
Tu esi zāles degošai sirdij, tu esi nepārspējama dziedināšana,
tu esi varena dāsnība, ja vēlies, tu parādi savu vaigu,
tu esi Visdiženā mīļotais, tu esi Muhameds Mustafa,
iepriecini mani ar savu skaistumu, jo es degu, ak, Allāha Sūtni.
Rozes neplauktu, ūdenskritumi netecētu, ja nebūtu tavas dievišķās gaismas,
pasaule nodzistu, elpa apsīktu, ja debesis nebūtu tava skata priekšā,
šķiršanās raud, satikšanās raud, ja mūžībā nebūtu tava prieka,
iepriecini mani ar savu skaistumu, jo es degu, ak, Allāha Sūtni.
Dvēseles kūst, ilgojoties pēc tavas dzīvību dāvājošās rožu smaržas,
skaties, saule trīc un deg, ilgodamās pēc tava vaiga,
izmisusi lūgšana vaid no pašas dzīves malas,
iepriecini mani ar savu skaistumu, jo es degu, ak, Allāha Sūtni.
Ja paliktu bez ūdens un atdotu dzīvību degošos tuksnešos, sāpes nejustu,
manās krūtīs deg vulkāni, okeānos mitrumu nejūtu,
ja no debesīm lītu liesmas un es tās dzertu, to nejustu,
iepriecini mani ar savu skaistumu, jo es degu, ak, Allāha Sūtni.
Kāda laime – aizvērt acis, tevi mīlot, un atdot dzīvību uz tava ceļa,
vai man netiks lemts, mans sultān, atdot dzīvību tavā svētajā vietā?
Kad manas acis dziest, viegli ir atdot dzīvību, nopūšoties pēc tevis,
iepriecini mani ar savu skaistumu, jo es degu, ak, Allāha Sūtni.
Es noliecu galvu, esmu satriekts, šīm sāpēm zāles ir pie tevis,
manas lūpas sakaltušas no mīlestības pret tevi, pie tavām kājām griežas tava piemiņa,
kad vien mana sirds ilgojas, apmīļo šo Kitmīru,1
iepriecini mani ar savu skaistumu, jo es degu, ak, Allāha Sūtni.
Yaman Dede