UHUDAS KAUJA
Hidžras trešā gada šavāla mēnesis… Mekas elku pielūdzēji ne tikai nebija neko mācījušies no sakāves, ko cieta Badras kaujā, bet arī nekādi nespēja aizmirst tās sāpes. Šajā karā kuraiši bija zaudējuši daudzus no saviem ievērojamākajiem vīriem. Turklāt viņus padarīja trakus tas, ka tirdzniecības ceļš uz Šāmu (Sīriju) bija nonācis musulmaņu kontrolē.
Abū Sufjāna vadītā tirdzniecības karavāna bija atgriezusies Mekā ar simtprocentīgu peļņu. Tā kā lielākā daļa to, kas bija ieguldījuši kapitālu, bija krituši Badras kaujā, karavānas peļņa tika glabāta ēkā, ko sauca par Dār an-Nadva, kur elku pielūdzēji pulcējās, lai pieņemtu lēmumus.
Tie, kas Badrā bija zaudējuši tēvus, brāļus, vīrus un dēlus, piemēram, Safvāns ibn Umaija, Ikrima ibn Abī Džahls un Abdullāhs ibn Rabīa, vērsās pie Abū Sufjāna: „Musulmaņi nogalināja mūsu vadoņus. Viņi mūs sagrāva. Nu ir pienācis laiks viņiem atriebties. Par karavānas peļņu sagatavosim karaspēku. Uzbruksim Medīnai un atriebsimies.”
Tā kā tādi niknie neticīgie kā Abū Džahls, Utba un Šaiba jau iepriekš bija nogalināti, elku pielūdzēju priekšgalā bija Abū Sufjāns, kurš vēl nebija kļuvis par musulmani. Tirdzniecībā ar Šāmu bija iegūti simt tūkstoši zelta monētu. Puse no tiem bija kapitāls, puse – peļņa. Kapitālu tūlīt izdalīja tā īpašniekiem, bet peļņu sadalīja divās daļās: par vienu pusi iegādājās ieročus, par otru savāca karotājus. Turklāt naudu deva arī dzejniekiem un runātājiem. Runātāji un dzejnieki, lai sakūdītu ļaudis un mudinātu tos karot, skaitīja dzejoļus un raudu dziesmas, bet sievietes viņiem piebalsoja, sizdamas tamburīnas un bungas. Elku pielūdzēji, kuru mērķis bija padzīt musulmaņus no Medīnas, novākt no ceļa mūsu mīļo Pravieti un iznīcināt islāmu, apstaigāja arī apkārtējās ciltis un vāca karotājus.
Beidzot Mekā tika sagatavots liels karaspēks – 3000 vīru. No tiem 700 bija bruņās, 200 – jātnieki, un viņiem bija arī 3000 kamieļu. Šo lielo karaspēku, kurā devās arī muzikanti un sievietes, komandēja Abū Sufjāns. Viņa sieva Hinda bija sieviešu priekšgalā un ļoti dedzīgi kūdīja elku pielūdzējus karot. Badras kaujā viņa bija zaudējusi tēvu un divus brāļus. Viņa nespēja aizmirst šīs sāpes un apklusināja tos, kas negribēja, lai sievietes piedalās karā, sacīdama: „Atcerieties Badras karu! Jūs aizbēgāt no Badras, lai tiktu pie savām sievām un bērniem!… Kas turpmāk gribēs bēgt, tas sastaps mūs!…” Tā viņa kūdīja kuraišus un no visa spēka mudināja tos karot.1
Vienam no elku pielūdzējiem, Džubairam ibn Mutimam, bija vergs vārdā Vahšī, ļoti izveicīgs šķēpa metējs. Viņš bija ass tēmētājs, kas trāpīja visam, uz ko meta. Tā kā hazrat Hamza Badrā bija nogalinājis Hindas tēvu Utbu un Džubaira tēvoci Tuaimu, Hinda un Džubairs dega briesmīgā atriebības kārē pret viņu. Džubairs sacīja savam vergam Vahšī:
„Ja tu nogalināsi Hamzu, es tevi atbrīvošu un palaidīšu brīvībā!” Bet Hinda solīja: „Ja tu viņu nogalināsi, es tev došu ļoti daudz zelta un dārgakmeņu!”2
„Uhuda mīl mūs, un arī mēs mīlam to” Svētais hadīss
Pabeidzis visus sagatavošanās darbus, kuraišu karaspēks atritināja savus karogus: vienu viņi iedeva Talham ibn Abī Talham, otru – kādam no ahābišiem, bet trešo – Sufjānam, Uvaifa dēlam.
Sagatavošanās Mekā bija pabeigta. Hazrat Abāss tūlīt ar uzticamu cilvēku nosūtīja uz Medīnu vēstuli. Tajā viņš paziņoja, ka elku pielūdzēji ir izveidojuši trīs tūkstošu vīru karaspēku, ka septiņi simti no tiem ir bruņās, bet divi simti – jātnieki, ka viņiem ir trīs tūkstoši kamieļu un neskaitāmi ieroči un ka viņi gatavojas doties ceļā. Viņš lūdza attiecīgi veikt piesardzības pasākumus.
Tad mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) uzdeva dažiem saviem biedriem izpētīt stāvokli. Šie ashābi devās Mekas virzienā. Ceļā viņi uzzināja, ka elku pielūdzēju karaspēks jau tuvojas, un ķērās pie izlūkošanas. Īsā laikā paveikuši savu darbu, viņi steigšus atgriezās Medīnā. Tas, ko viņi bija redzējuši un uzzinājuši, saskanēja ar vēstuli.
Pasauļu valdnieks nekavējoties sāka gatavoties. Turklāt, lai netiktu pēkšņi pārsteigts, viņš izlika ap Medīnu sargus un tā veica piesardzības pasākumus. Cildenie ashābi īsā laikā sapulcējās un pabeidza sagatavošanos. Atvadījušies no mājās palicējiem un lūguši cits citam piedošanu, viņi pulcējās ap mūsu kungu, praviešu sultānu.
Tā bija piektdiena. Mūsu kungs Pravietis vadīja saviem ashābiem piektdienas namazu (džuma). Hutbā (sprediķī) viņš uzsvēra, cik svarīgs ir džihāds, lai izplatītu Visvarenā Allāha reliģiju, un cīņa Allāha ceļā. Viņš pasludināja priecīgu vēsti, ka tie, kas šajā ceļā krīt, kļūst par šahīdiem (mocekļiem) un nonāk Paradīzē. Viņš paziņoja, ka Visvarenais Allāhs palīdzēs tiem, kas ir nelokāmi ienaidnieka priekšā un drosmīgi stājas pretī grūtībām.
Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis teica, ka vēlas apspriesties ar saviem cildenajiem ashābiem par to, kur jānotiek kaujai, un izstāstīja sapni, ko bija redzējis tajā naktī. Viņš teica: „Sapnī es redzēju sevi stiprās bruņās. Es redzēju, ka mana zobena Zulfikāra asmenī ir radies robs, redzēju nokautu govi un pēc tam redzēju, ka tiek atvests auns.” Cildenie ashābi jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Kā tu iztulko šo sapni?” Viņš atbildēja: „Stipru bruņu valkāšana ir zīme, kas norāda uz Medīnu, uz palikšanu Medīnā. Palieciet tur…
Tas, ka redzēju robu sava zobena asmenī, ir zīme, ka man nāksies ciest zaudējumu. Nokautā govs ir zīme, ka daži no maniem ashābiem kritīs kā šahīdi. Bet auns, kas tika atvests pēc tās, ir zīme, kas norāda uz karaspēka vienību, kuru, inšallah, Cildenais Allāhs iznīcinās.”
Saskaņā ar citu nostāstu ir teikts: „Sapnī es situ ar savu zobenu pret zemi, un tā asmens nolūza. Tā ir zīme, ka Uhudas dienā daži no maniem ashābiem kritīs kā šahīdi. Es atkal situ ar zobenu pret zemi, un tas kļuva tāds pats kā agrāk – vesels un taisns. Tā ir zīme, ka no Visvarenā Allāha nāks uzvara (fath) un ka ticīgie sapulcēsies.”
Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) jautājumos, kas viņam netika paziņoti ar atklāsmi, mēdza apspriesties ar saviem ashābiem un rīkoties atbilstoši tam. Par to, kur jāsagaida ienaidnieks, daži ashābi teica: „Paliksim Medīnā un cīnīsimies aizsardzības karā.” Šis priekšlikums atbilda arī mūsu kunga Pravieša vēlmēm. Tādi ashābu vecākie kā hazrat Abū Bakrs, Umars un Sads ibn Muāzs (radijallahu anhum) domāja tāpat kā mūsu kungs Pravietis. Taču jaunie un varonīgie ashābi, kas nebija varējuši piedalīties Badras kaujā, ikreiz, kad dzirdēja no mūsu kunga Pravieša par adžru un savābu3, ko bija ieguvuši Badras kaujas dalībnieki, un par augstajām pakāpēm, ko bija sasnieguši Badras šahīdi, ārkārtīgi skuma, ka nebija bijuši tajā karā. Tādēļ viņi gribēja sagaidīt ienaidnieku ārpus Medīnas un cīnīties krūts pret krūti. Starp viņiem bija hazrat Hamza, Numāns ibn Māliks un Sads ibn Ubāda. Hazrat Haisama, palūdzis atļauju runāt, teica: „Ak, Allāha Sūtni! Kuraišu elku pielūdzēji ir savākuši karotājus no dažādām arābu ciltīm. Viņi ir sakāpuši uz saviem kamieļiem un zirgiem un ielauzušies mūsu zemē. Viņi mūs aplenks mūsu mājās un cietokšņos, bet pēc tam pagriezīsies un aizies. Aiz muguras viņi par mums daudz runās. Tas vairos viņu drosmi, un viņi rīkos jaunus uzbrukumus. Ja tagad neiziesim viņiem pretī, arī citas arābu ciltis metīs uz mums aci. Es ceru, ka Visvarenais Allāhs mums dāvās uzvaru pār elku pielūdzējiem.
Bet, ja notiks otrais, proti, šahīda nāve, – to man liedza Badra. Un es taču pēc tās tik ļoti ilgojos. Kad mans dēls dzirdēja, ka es gribu piedalīties Badras kaujā, viņš meta ar mani lozes. Viņš izrādījās laimīgāks par mani un sasniedza šahīda nāves godu.
Ak, Allāha Sūtni! Es ļoti ilgojos pēc šahīda nāves. Pagājušajā naktī es sapnī redzēju savu dēlu skaistā izskatā. Viņš staigāja starp Paradīzes dārziem un upēm un man sacīja: ‚Pievienojies Paradīzes ļaudīm! Es esmu atradis patiesu to, ko apsolīja Visvarenais Allāhs!’
Ak, Allāha Sūtni! Es zvēru pie Allāha, šorīt man radās ļoti liela vēlēšanās kļūt par sava dēla biedru Paradīzē. Turklāt es jau esmu vecs. Man vairs nav citas vēlēšanās kā vien satikt savu Kungu.
Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Lūdz Visvareno Allāhu, lai es kļūtu par šahīdu un man būtu tas gods būt sava dēla biedram Paradīzē!…” Tā viņš lūdzās. Pravietis neatraidīja viņa lūgumu un lūdza Allāhu, lai viņš kļūtu par šahīdu.
Redzēdams, ka lielākā daļa ir šajās domās, mūsu mīļais Pravietis nolēma sagaidīt ienaidnieku ārpus Medīnas. Tad viņš teica: „(Ak, mani ashābi!) Ja būsiet pacietīgi un nelokāmi, Cildenais Allāhs arī šoreiz dāvās jums savu palīdzību. Mūsu uzdevums ir izrādīt apņēmību un centību!”
Novadījis pēcpusdienas namazu, Visuma Sultāns devās uz savu laimes pilno un svētīto māju. Pēc viņa, palūguši atļauju, ienāca hazrat Abū Bakrs un Umars. Viņi palīdzēja mūsu kungam Cildenākajam Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam) aptīt turbānu un uzvilkt bruņas. Mūsu kungs apjoza zobenu un uzlika vairogu uz muguras.
Tajā laikā cildenie ashābi bija sapulcējušies ārā un gaidīja mūsu kungu Pravieti. Tie, kas gribēja palikt Medīnā un cīnīties aizsardzības karā, sacīja pārējiem: „Allāha Sūtnis negribēja iziet no Medīnas. Viņš tam piekrita jūsu vārdu dēļ. Taču Allāha Sūtnis pavēles saņem no Visvarenā Allāha. Atstājiet šo lietu viņa ziņā. Dariet to, ko viņš pavēl.” Pārējie nožēloja savu rīcību un atteicās no sava uzskata, sacīdami: „Lai mēs neizrādītos stājušies pretī Cildenākajam Sūtnim.” Kad mūsu mīļais Pravietis iznāca no savas svētītās mājas, viņi piegāja pie viņa un, atvainodamies, teica: „Lai mūsu dzīvības ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Dari, kā tu vēlies. Ja vēlies palikt Medīnā, paliksim. Mēs meklējam patvērumu pie Cildenā Allāha no tā, ka varētu stāties pretī tavai pavēlei.”
„Nerunājiet ļaunu par maniem ashābiem! Pat ja jūs dotu sadakā (žēlastības dāvanā) Uhudas kalna lieluma zeltu, tas nesasniegtu savāba, ko viņi saņem par sauju miežu, ko devuši sadakā!” Svētais hadīss
Mūsu kungs Habīb al-akram atbildēja: „Neviens pravietis, uzvilcis bruņas, tās nenovelk, pirms nav karojis, līdz Cildenais Allāhs izšķir starp viņu un viņa ienaidnieku. Mans padoms jums ir šāds: ja jūs darīsiet to, ko es pavēlu, un, piesaukdami Visvarenā Allāha vārdu, būsiet pacietīgi un nelokāmi, Visvarenais Allāhs jums palīdzēs…”
Tajā laikā hazrat Amrs ibn Džamūhs mājās teica saviem četriem dēliem: „Mani bērni! Ņemiet arī mani līdzi šajā karagājienā!” Dēli mēģināja pārliecināt tēvu: „Tētiņ! Tavas kājas kropluma dēļ Visvarenais Allāhs tevi ir atbrīvojis. Arī Allāha Sūtnis tevi ir atbrīvojis. Tev nav pienākuma doties džihādā. Tavā vietā ejam mēs!” Taču hazrat Amrs teica: „Kauns tādiem bērniem kā jūs! Arī Badras kaujā jūs, tāpat runādami, neļāvāt man iegūt Paradīzi. Vai arī šo karagājienu jūs man atņemsiet?…” Pēc tam viņš devās pie mūsu mīļā Pravieša un teica: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Mani dēli, aizbildinādamies ar dažādiem iemesliem, grib man liegt šo karagājienu. Es zvēru pie Allāha, es gribu doties karagājienā kopā ar tevi un iegūt to godu ieiet Paradīzē. Ak, Allāha Sūtni! Vai tev neliekas pareizi, ka es cīnos Allāha ceļā, krītu kā šahīds un ar šīm savām klibajām kājām staigāju pa Paradīzi?” Mūsu kungs, pasaules lepnums, atbildēja: „Jā, man tas liekas pareizi.” Par to ļoti priecīgs, hazrat Amrs ibn Džamūhs sagatavojās un pievienojās karaspēkam.4
Medīnā, lai vadītu namazu, tika atstāts Abdullāhs ibn Umm Maktūm.5
Sūtņu sultāns sasēja trīs karogus. Vienu viņš iedeva Habābam ibn Munziram, otru – Usaidam ibn Hudairam, bet trešo – Musabam ibn Umairam. Karaspēkā, kurā bija ap tūkstoš vīru, bija divi jātnieki un simt bruņās tērptu karotāju.6
Bruņās tērptie Sads ibn Ubāda un hazrat Sads ibn Muāzs gāja priekšgalā, labajā pusē – muhādžiri, kreisajā – ansāri, un tā mūsu mīļais Pravietis piektdien pēc pēcpusdienas namaza, skanot takbīra saucieniem „Allahu akbar!”, it kā ejot uz svētkiem, devās ceļā uz Uhudu.
Ceļā viņi sastapa sešsimt vīru lielu karaspēka vienību, kas sastāvēja no ebrejiem. Tie bija munāfiku (liekuļu) vadoņa Abdullāha ibn Ubaja ibn Salūla sabiedrotie un gribēja pievienoties islāma karaspēkam. Mūsu kungs Pravietis jautāja: „Vai viņi ir kļuvuši par musulmaņiem?” „Nē, ak, Allāha Sūtni,” viņi atbildēja. Tad mūsu kungs teica: „Ejiet un sakiet viņiem, lai griežas atpakaļ. Jo mēs pret elku pielūdzējiem nelūdzam neticīgo palīdzību.” Mūsu kungs, godājamais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam), nonāca vietā starp Medīnu un Uhudu, ko sauca par Šaihainu. Tur viņi apmetās pa nakti. Saule vēl nebija norietējusi. Karaspēkā bija arī ashābi, kas vēl bija bērna gados un gribēja cīnīties ar ienaidnieku un sasniegt šahīda pakāpi. Kad mūsu mīļais Pravietis tur pārbaudīja karaspēku, viņš redzēja, ka tajā ir kādi septiņpadsmit bērni.
Viens no viņiem, Rāfi ibn Hadīdžs, stiepās uz pirkstgaliem, lai izskatītos garāks. Kad hazrat Zuhairs teica: „Ak, Allāha Sūtni! Rāfi labi šauj ar loku”, viņu uzņēma karaspēkā. To redzēdams, Samura ibn Džundubs teica: „Es cīkstoties varu uzvarēt Rāfi. Tāpēc arī es gribu piedalīties karagājienā.” Mūsu kungs Pravietis pasmaidīja un lika abiem cīkstēties. Kad hazrat Samura uzvarēja Rāfi, arī viņu uzņēma mudžāhidu vidū. Pārējos bērnus nosūtīja atpakaļ uz Medīnu, lai sargātu tur palikušos.7
Vakara un nakts namaza azānu ar savu aizkustinošo balsi nolasīja Bilāls al-Habašī. Mūsu mīļais Pravietis novadīja namazu, pēc tam iecēla Muhamedu ibn Maslamu par piecdesmit vīru vienības vadītāju un pavēlēja viņiem līdz rītam stāvēt sardzē. Cildenie ashābi devās atpūsties. Tajā naktī gods stāvēt sardzē pie mūsu kunga Pravieša galvgaļa tika dots hazrat Zakvānam.
Tikmēr ienaidnieka karaspēks uzzināja, ka islāma karaspēks atpūšas Šaihainā, un nosūtīja Ikrimas vadītu jātnieku vienību patrulēt. Ikrima, kas vēl nebija kļuvis par musulmani, ar savu vienību pietuvojās islāma karaspēkam līdz pat vietai, ko sauca par Harru, taču, baidīdamies no mudžāhidu patruļas, atkāpās. Pēc rītausmas pasauļu valdnieks pamodināja savus ashābus. Viņi nonāca pie Uhudas kalna. Te abi karaspēki varēja redzēt viens otru. Bilāls al-Habašī ar savu aizkustinošo balsi, kas saviļņoja dvēseles un kausēja sirdis, nolasīja rīta namaza azānu. Mudžāhidi bruņojušies veica namazu aiz mūsu mīļā Pravieša un lūdza Allāhu. Visuma Sultāns uzvilka otras bruņas un uz savas svētītās galvas uzlika ķiveri.
Tajā brīdī munāfiku vadonis Abdullāhs ibn Ubajs teica: „Vai tad esam atnākuši šurp, lai ļautu sevi nogalināt? Kāpēc to nesapratām jau no paša sākuma?” Kopā ar kādiem 300 munāfikiem viņš pameta islāma karaspēku un atgriezās Medīnā.
Palika ap septiņsimt ticīgo. Viņi bija vienoti sirdīs, bija gatavi ne acu nepamirkšķinot atdot šim mērķim savas dzīvības un dedzīgi alka sasniegt šahīda pakāpi. Visi viņi apsolīja sargāt mūsu mīļo Pravieti līdz pēdējai asins lāsei.
Praviešu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) sakārtoja mudžāhidus ierindā. Viņš izvietoja karaspēku tā, lai tam aiz muguras būtu Uhudas kalns, bet priekšā – Medīna.
„Neviens pravietis, uzvilcis bruņas, tās nenovelk, pirms nav karojis, līdz Cildenais Allāhs izšķir starp viņu un viņa ienaidnieku” Svētais hadīss
Uhudas kauja
Par labā spārna komandieri viņš iecēla Ukāšu ibn Mihsanu, bet par kreisā spārna komandieri – Abū Salamu ibn Abdulasadu. Sads ibn Abī Vakāss un Abū Ubaida ibn Džarāhs nostājās priekšā, strēlnieku vienību priekšgalā. Bruņoto spēku priekšgalā nostājās Zubairs ibn Avāms, bet priekšējo bezbruņu karotāju priekšgalā – hazrat Hamza. Mikdādam ibn Amram tika uzdots vadīt aizmugures spēkus.
Tikai Allāha dēļ viņš mīlēja ļaudis un tikai Allāha dēļ nemīlēja,
ne sevis dēļ viņš bija draugs vai ienaidnieks – šis dāsnuma avots.
Ne skaļi smējās, ne kādu jebkad lamāja,
skaistiem vārdiem, smaidošu seju vienmēr – šis dāsnuma avots.
Kautrīgs un lēnprātīgs viņš bija, laipns un cieņas pilns,
nekad neatstāja raudam to, kas nāca lūgties, – šis dāsnuma avots.
Islāma karaspēka kreisajā pusē bija Ainainas pakalns. Šajā pakalnā bija šaura aiza. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis šajā aizā novietoja piecdesmit strēlnieku Abdullāha ibn Džubaira vadībā. Strēlnieki ieņēma savas vietas aizā. Mūsu mīļais Pravietis piegāja pie viņiem un deva šādu stingru pavēli:
„Sargājiet mūs no aizmugures. Palieciet savās vietās un nekādā ziņā neejiet no šejienes prom. Pat ja redzēsiet, ka esam uzvarējuši ienaidnieku, nekad neatstājiet savas vietas, kamēr mēs jums nepaziņosim, kamēr nenosūtīsim pie jums cilvēku. Pat ja redzēsiet, ka ienaidnieki mūs grasās nogalināt vai jau nogalina, nenāciet mums palīgā.
Nemēģiniet mūs no viņiem aizsargāt. Ikreiz, kad ienaidnieka jātnieki vērsīsies pret jums, apšaudiet viņus ar bultām. Jo jātnieki nevar virzīties pretī raidītām bultām. Ak, Allāh! Es ņemu Tevi par liecinieku, ka esmu viņiem to paziņojis!” Atkārtojis šo pavēli vairākas reizes, mūsu mīļais Pravietis teica: „Pat ja redzēsiet, ka putni plosa mūsu līķus, nekādā gadījumā neatstājiet savas vietas, kamēr es nenosūtīšu pie jums cilvēku.8 Pat ja redzēsiet, ka mēs sakaujam neticīgos un mīdām viņus kājām, tik un tā nekad neatstājiet savas vietas, kamēr es jums nepaziņošu!…” Pēc tam viņš no turienes aizgāja un nostājās karaspēka priekšgalā.
Karogu viņš iedeva Musabam ibn Umairam. Hazrat Musabs ar karogu rokā ieņēma vietu mūsu kunga Pravieša priekšā.9 Tajā brīdī nesen apprecējies hazrat Hanzala steigšus ieradās no Medīnas uz Uhudu un pievienojās mudžāhidu rindām.
Elku pielūdzēju karaspēku, kas pie Uhudas bija ieradies trīs dienas agrāk, komandēja Abū Sufjāns. Viņi izvietojās tā, ka Medīna bija viņiem aiz muguras. Labā spārna jātniekus bija jākomandē Hālidam ibn Valīdam, bet kreisā spārna jātniekus – Ikrimam. Tiek arī nostāstīts, ka Safvāns ibn Umaija bija iecelts par jātnieku vienību komandieri. Elku pielūdzēju karogu nesa Talha ibn Abī Talha.
Spēku samērs starp abiem karaspēkiem bija ļoti nevienlīdzīgs. Kuraišu karaspēks skaita, ieroču un apgādes ziņā vairāk nekā četrkārt pārspēja islāma karaspēku.
Kuraišu karaspēkā valdīja troksnis un kņada; atriebības kāres apstulbotās sievietes sita tamburīnas un bungas, dziedāja dziesmas, mudinādamas karavīrus uz cīņu, un lūdza palīdzību no elkiem, ko viņi pielūdza.
Bet mudžāhidu pusē skanēja lūgšanas un takbīri: „Allahu akbar! Allahu akbar!…” Viņi lūdza palīdzību no Visvarenā Allāha, lai „islāma reliģija” tiktu pasargāta un izplatīta.
Mūsu mīļais Pravietis mudināja savus varonīgos ashābus uz džihādu un cīņu Cildenā Allāha ceļā un, stāstīdams par savābu, ko viņi par to iegūs, teica: „Ak, mani ashābi! Tiem, kuru ir maz, ir grūti cīnīties ar ienaidnieku. Ja viņi izrāda nelokāmību un centību, Visvarenais Allāhs dāvā viņiem atvieglojumu. Jo Visvarenais Allāhs ir ar tiem, kas Viņam paklausa… Lūdziet atalgojumu, ko Visvarenais Allāhs jums ir apsolījis…” Svētajos ājatos par Uhudas kauju ir teikts pēc nozīmes: „(Ak, ticīgie!) Paklausiet Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim (tajā, kas pavēlēts), lai jūs saņemtu žēlastību.
Steidzieties (it kā sacenšoties) lūgt piedošanu no sava Kunga un uz Paradīzi, kuras plašums ir kā debesis un zeme un kas sagatavota tiem, kas bīstas Visvarenā Allāha. (Tie dievbijīgie) gan pārticībā, gan trūkumā dod savu mantu Allāha ceļā. Viņi prot apvaldīt savas dusmas un piedod cilvēkiem. Visvarenais Allāhs mīl tos, kas dara ihsānu (labu).”10
„Lūk, viņu atalgojums ir piedošana no viņu Kunga un Paradīzes dārzi, kuros zem kokiem tek upes. Tur viņi paliks mūžīgi. Cik labs ir atalgojums tiem, kas tā dara, kas paklausa Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim!”11
„Pat ja redzēsiet, ka mēs sakaujam neticīgos un mīdām viņus kājām, tik un tā nekad neatstājiet savas vietas, kamēr es jums nepaziņošu!…” Svētais hadīss
Cildenie ashābi, kuru sirdis bija ticības pilnas, kuru acīs dzirkstīja drosme un kuri dega ilgās pēc šahīda nāves, nespēja nostāvēt uz vietas; viņi gaidīja pavēli pēc iespējas ātrāk mesties virsū ienaidniekam. Tāpat kā Badras kaujā, hazrat Alī apsēja ap galvu baltu, Zubairs ibn Avāms – dzeltenu, bet Abū Dudžāna – sarkanu turbānu. Hazrat Hamza piesprauda savu strausa spalvu pušķi. Abi karaspēki pienāca cieši viens otram klāt. Sasprindzinājums bija sasniedzis augstāko punktu.
Drīz vien bija jāsākas lielai kaujai starp islāma mudžāhidiem vienā pusē, kas ne mirkli nevilcinājās cīnīties ar saviem tuvākajiem radiniekiem, lai izplatītu Visvarenā Allāha reliģiju, un islāma ienaidniekiem otrā pusē, kas stūrgalvīgi turējās pie saviem maldu ceļiem.
Kad viņi bija pietuvojušies bultas šāviena attālumā, no ienaidnieka rindām, dzīdams uz priekšu savu kamieli, izjāja kāds bruņās tērpts elku pielūdzējs un pieprasīja, lai kāds no mudžāhidiem stājas ar viņu divcīņā. Domādams, ka visi no viņa baidās, viņš atkārtoja savu prasību trīs reizes. Tad visi redzēja, kā no islāma karaspēka kājām kaujas laukā iziet garš, varonīgs mudžāhids ar dzeltenu turbānu. Tas bija mūsu kunga Pravieša tēva māsas dēls Zubairs ibn Avāms (radijallahu anhu). No islāma karaspēka atskanēja saucieni „Allahu akbar!…”, un tika lūgts, lai hazrat Zubairs uzvarētu. Visi redzēja, kā Zubairs ibn Avāms, tikko pietuvojies elku pielūdzējam, ielēca tā kamielim mugurā. Uz kamieļa sākās briesmīga cīņa. Tajā brīdī bija dzirdams, kā mūsu mīļais Pravietis pavēl: „Nogāz viņu zemē!” Tiklīdz saņēma šo pavēli, hazrat Zubairs nogrūda savu pretinieku lejā. Pēc tam pats nolēca un cirta viņam ar zobenu pa kaklu. Elku pielūdzēja galva ķiverē atdalījās no bruņās tērptā ķermeņa. Mūsu kungs lūdza Allāhu par hazrat Zubairu.
Pēc tam kaujas laukā izlēca elku pielūdzēju karognesējs Talha ibn Abī Talha un kliedza: „Vai starp jums ir kāds, kas stāsies man pretī?” Viņam pretī izgāja Visvarenā Allāha lauva hazrat Alī. Ar vienu cirtienu viņš pāršķēla no galvas līdz kājām bruņās ietērptā elku pielūdzēju karognesēja galvu līdz pat zodam. To redzēdams, mūsu mīļais Pravietis sauca takbīru: „Allahu akbar!… Allahu akbar!…” Kad viņam pievienojās arī cildenie ashābi, takbīra saucieni lika atbalsoties zemei un debesīm.12
Tad, redzēdams, ka elku pielūdzēju karogs nokritis zemē, kaujas laukā izskrēja Talhas brālis Usmāns ibn Abī Talha. Viņš pacēla viņu karogu un aicināja divcīņā. Viņam pretī izgāja hazrat Hamza. Iesaucies „Jā Allāh!”, viņš cirta Usmānam pa plecu tik spēcīgi, ka elku pielūdzējs ar nocirstu roku, kurā turēja karogu, nokrita zemē un izlaida garu.13
Šoreiz, redzēdams, ka elku pielūdzēju karogs nokritis zemē, kājām kaujas laukā izgāja Abū Sads ibn Abī Talha. Arī viņš bija bruņās no galvas līdz kājām. Viņš pacēla no zemes neticības (kufrs) karogu, pagriezās pret islāma karaspēku un sāka kliegt: „Es esmu Kusama tēvs. Kas var stāties man pretī?” Mūsu kungs Pravietis viņam pretī atkal izsūtīja hazrat Alī. Nogalinājis arī šo elku pielūdzēju un nogāzis viņu karogu zemē, hazrat Alī atkal ieņēma savu vietu mudžāhidu rindās.
Pēc tam daudzi elku pielūdzēji cits pēc cita iznāca kaujas laukā, pacēla zemē nokritušo karogu un pieprasīja, lai kāds varonis no mudžāhidiem stājas viņiem pretī. Taču katru reizi ar Visvarenā Allāha atļauju uzvarēja varonīgie ashābi. Ikreiz, kad karognesējs tika nogalināts, no islāma karavīriem atskanēja takbīra saucieni, bet ienaidnieka rindās iestājās liels sarūgtinājums un izmisums. Pat elku pielūdzēju sievietes, kuru kliedzieni sniedzās līdz debesīm, no vienas puses lamāja savus karavīrus, sacīdamas: „Kauns jums!…”, bet no otras puses mudināja tos uz cīņu: „Ko jūs vēl stāvat?…”
Kurš atdos šim zobenam to, kas tam pienākas?
Kādā brīdī, kad neviena puse vairs nespēja nostāvēt uz vietas, mūsu mīļais Pravietis parādīja rokā turēto zobenu, uz kura bija rakstīts šāds divrindis:
Gļēvumā ir kauns, bet iet uz priekšu ir gods un cieņa.
Baidoties cilvēks no likteņa (kadars) neizbēg.
Viņš jautāja: „Kas paņems no manis šo zobenu?” To dzirdot, daudzi no cildenajiem ashābiem uzreiz izstiepa rokas, lai to paņemtu. Mūsu Pravietis atkal jautāja: „Kas to paņems, lai atdotu tam to, kas tam pienākas?” Tad cildenie ashābi apklusa un atturējās. Zubairs ibn Avāms, kurš dedzīgi kāroja šo zobenu, teica: „Es paņemšu, ak, Allāha Sūtni.” Mūsu Pravietis zobenu hazrat Zubairam nedeva. Arī Abū Bakra, Umara un Alī (radijallahu anhum) lūgumus mūsu Pravietis nepieņēma.
Abū Dudžāna jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Kas pienākas šim zobenam?” Mūsu mīļais Pravietis atbildēja: „Tam pienākas, ka ar to cērt ienaidniekam, līdz tas saliecas. Tam pienākas, ka ar to nenogalini musulmani un ar to nebēdz no neticīgajiem. Tam pienākas, ka ar to cīnies Allāha ceļā, līdz Visvarenais Allāhs tev dāvā uzvaru vai šahīda nāvi.” Tad Abū Dudžāna teica: „Ak, Allāha Sūtni! Es to paņemu, lai atdotu tam to, kas tam pienākas.” Mūsu Pravietis viņam pasniedza rokā turēto zobenu.14
Abū Dudžāna (radijallahu anhu) bija ne tikai ļoti drosmīgs un varonīgs, bet arī kaujas laukā ļoti viltīgs, un viņš pilnībā ievēroja svēto hadīsu „Karš ir viltība”.15 Paņēmis zobenu, hazrat Abū Dudžāna lepni, cienīgi un pašapzinīgi, skaitīdams dzejas rindas, sāka iet uz kaujas lauka pusi. Mugurā viņam bija tikai krekls, bet galvā – sarkans turbāns.
Šāda Abū Dudžānas gaita cildenajiem ashābiem īsti nepatika. Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Tā ir gaita, kas, izņemot šīs vietas (kaujas laukus), izraisa Visvarenā Allāha dusmas.” Ar to viņš paziņoja, ka lepni iet ir atļauts tikai ienaidnieka priekšā.
Hālids ibn Valīds, vairs nespēdams gaidīt, no elku pielūdzēju rindām ar sev pakļautajiem spēkiem devās uzbrukumā. Tad mūsu mīļais Pravietis deva uzbrukuma pavēli arī cildenajiem ashābiem, kas nespēja nostāvēt uz vietas. Vienā mirklī saucieni „Allahu akbar” pieskandināja kaujas lauku. Pats pirmais, bezbruņu karotāju priekšgalā, hazrat Hamza ar zobeniem rokās sāka cirst katram neticīgajam, kas nāca pretī. Ar lielu niknumu uzbrukušie Hālida ibn Valīda spēki tūlīt tika atsviesti atpakaļ. Šoreiz Hālids ibn Valīds, lai, apejot pa kalnu aizu, uzbruktu no aizmugures, izdarīja plašu loku un nonāca pie Ainainas pakalna. Taču hazrat Abdullāhs ibn Džubairs un viņam pakļautie piecdesmit varoņi viņus atsita ar spēcīgu bultu krusu.
Tagad kauja bija iekarsusi. Abas puses cīnījās no visa spēka. Katrs ashābs, cīnīdamies vismaz ar četriem elku pielūdzējiem, centās virzīties uz priekšu.
„Ak, mani ashābi! Tiem, kuru ir maz, ir grūti cīnīties ar ienaidnieku. Ja viņi izrāda nelokāmību un centību, Visvarenais Allāhs dāvā viņiem atvieglojumu” Svētais hadīss
Hazrat Hamza no vienas puses sauca: „Allahu akbar! Allahu akbar!”, no otras puses sacīja: „Es esmu Visvarenā Allāha lauva!”, un tā, cirzdams ienaidniekus, virzījās uz priekšu. Safvāns ibn Umaija pārmeklēja kaujas lauku, jautādams apkārtējiem: „Kur ir Hamza? Parādiet man viņu.” Kādā brīdī viņš ieraudzīja kādu, kas cīnījās ar diviem zobeniem, un jautāja: „Kas ir tas, kas tur cīnās?” Apkārtējie atbildēja: „Tas, ko tu meklē! Hamza!” Safvāns teica: „Līdz šai dienai neesmu redzējis nevienu citu tik kaismīgu un bezbailīgu, kas tā uzbruktu, lai nogalinātu savas paša tautas ļaudis.”
Kad karš bija pašā karstumā, Zubairs ibn Avāms no muhādžiriem, būdams sarūgtināts, ka zobens netika dots viņam, sacīja pie sevis: „Es prasīju zobenu Allāha Sūtnim, bet viņš to iedeva Abū Dudžānam. Bet es taču esmu viņa tēva māsas Safijas dēls. Turklāt es esmu no kuraišiem. Un es taču prasīju pirmais. Iešu un paskatīšos, ko Abū Dudžāna izdarīs vairāk par mani.” Pēc tam viņš sāka sekot Abū Dudžānam. Hazrat Abū Dudžāna sauca takbīru „Allahu akbar!” un nocirta katru elku pielūdzēju, kas gadījās ceļā. Viens no niknākajiem elku pielūdzējiem, milzīga auguma vīrs, viscaur bruņās tērpts tā, ka redzamas bija tikai acis, sastapās ar Abū Dudžānu. Vispirms viņš pats uzbruka hazrat Abū Dudžānam. Abū Dudžāna aizsargājās no viņa cirtiena ar vairogu. Elku pielūdzēja zobens iestiga Abū Dudžānas vairogā. Viņš rāva zobenu, taču nespēja to izvilkt. Nu bija pienākusi Abū Dudžānas kārta. Ar vienu zobena cirtienu viņš nogalināja savu pretinieku.
Pēc tam Abū Dudžāna, nogāzdams katru neticīgo, kas nāca pretī, nonāca līdz pat sievietēm, kas kalna pakājē ar tamburīnām kūdīja elku pielūdzējus. Taču, lai gan jau bija pacēlis zobenu, viņš atteicās no nodoma nogalināt Abū Sufjāna sievu Hindu.16 To redzēdams, Zubairs ibn Avāms pie sevis noteica: „Allāhs un Viņa Sūtnis labāk par mani zina, kam jādod zobens.” Viņš teica: „Es zvēru pie Allāha, nekad neesmu redzējis nevienu, kas cīnītos un cirstos labāk par viņu.”
Mikdāds ibn Asvads, Zubairs ibn Avāms, hazrat Alī, hazrat Umars, Talha ibn Ubaidullāhs un Musabs ibn Umairs – visi bija kā neieņemami cietokšņi. Redzot, ka mūsu kungs Pravietis cīnās ļoti tuvu ienaidniekam un atkal un atkal uzbrūk, slavenie ashābi nespēja nostāvēt uz vietas. Baidīdamies, ka Allāha Sūtnim var nodarīt ļaunu, viņi pulcējās ap viņu un nedeva bruņās tērptajam ienaidniekam ne mirkļa atelpas. Tajā brīdī bija redzams, ka hazrat Abdullāhs ibn Amrs ir kritis kā šahīds. Viņš bija pirmais Uhudas šahīds. Redzot, ka viņš kļuvis par šahīdu, viņa biedri kā lauvas Visvarenā Allāha labpatikas dēļ metās pašā ienaidnieku biezoknī.
Kādā brīdī, kad kauja bija ļoti nikna, sastapās drosmes simbols hazrat Abdullāhs ibn Džahšs un strēlnieku meistars hazrat Sads ibn Abī Vakāss. Abi bija ievainoti vairākās vietās. Hazrat Sads ibn Abī Vakāss stāsta: „Tas bija nikns kaujas brīdis pie Uhudas. Pēkšņi pie manis pienāca Abdullāhs ibn Džahšs, satvēra mani aiz rokas un aizvilka pie kādas klints pakājes. Viņš man teica: ‚Tagad te tu lūgsi Allāhu, bet es teikšu „Āmen”. Tad lūgšu es, bet tu saki „Āmen”!’ Es atbildēju: ‚Labi.’ Es lūdzu tā: ‚Ak, Allāh, sūti man ļoti spēcīgus un nežēlīgus ienaidniekus. Lai es cīnos ar viņiem uz dzīvību un nāvi. Lai es viņus visus nogalinu. Lai es atgriežos kā gāzī (ticības karotājs).’ Šai manai lūgšanai viņš no visas sirds teica „Āmen”.
Pēc tam viņš pats sāka lūgt: ‚Ak, Allāh, sūti man varenus ienaidniekus, lai es ar viņiem cīnos uz dzīvību un nāvi. Lai es atdodu džihādam to, kas tam pienākas. Lai es viņus visus nogalinu. Bet beigās lai kāds no viņiem dara mani par šahīdu. Pēc tam lai viņš nogriež man lūpas, degunu un ausis. Lai es, asinīm noplūdis, nonāku Tavā priekšā. Kad Tu jautāsi: „Abdullāh! Ko tu izdarīji ar savām lūpām, degunu un ausīm?”, lai es atbildu: „Ak, Allāh, ar tām es pieļāvu daudz kļūdu, neizmantoju tās, kā pienācās. Man bija kauns tās nest Tavā priekšā. Karā, kurā piedalījās mans mīļais Pravietis, es nosmērējos putekļos un zemē un tāds atnācu.”’ Mana sirds negribēja teikt „Āmen” tādai lūgšanai. Taču, tā kā viņš to gribēja un es iepriekš biju apsolījis, es negribīgi teicu ‚Āmen’.
Pēc tam mēs izvilkām zobenus un turpinājām cīņu. Mēs abi nogalinājām katru, kas mums gadījās priekšā. Viņš cīnījās ārkārtīgi varonīgi un izklīdināja ienaidnieka rindas. Viņš atkal un atkal cirta ienaidniekam un ar neizsīkstošu vēlmi kļūt par šahīdu uzbruka no jauna. Kamēr viņš cīnījās, saukdams ‚Allahu akbar! Allahu akbar!…’, viņa zobens salūza. Tajā pašā mirklī mūsu mīļais Pravietis pasniedza viņam dateļpalmas zaru un pavēlēja turpināt cīņu. Šis zars brīnuma (mudžiza) veidā kļuva par zobenu, un viņš turpināja cīnīties ar katru, kas nāca pretī. Viņš nogalināja ļoti daudz ienaidnieku. Kaujas beigās no bultām, ko izšāva elku pielūdzējs vārdā Abul Hakams, viņš sasniedza kāroto šahīda nāvi. Kad viņš bija kritis kā šahīds, neticīgie metās pie viņa ķermeņa un nogrieza viņam degunu, lūpas un ausis. Viņš viss bija asinīm pārplūdis.”
Mudžāhidu rindās bija Kazmāns, kurš salauza sava zobena maksti un, iesaucies: „Mirt ir daudz labāk nekā bēgt!”, ar kailu zobenu metās elku pielūdzēju vidū un izrādīja lielu drosmi un varonību. Viens pats viņš nogalināja septiņus vai astoņus neticīgos. Beigās viņš tika ievainots un nokrita zemē. Cildenie ashābi brīnījās par viņa varonību un pastāstīja par to mūsu kungam Pravietim, bet viņš teica: „Viņš ir Elles iemītnieks.” Hazrat Katāda ibn Numāns piegāja pie Kazmāna un teica: „Ak, Kazmān! Lai šahīda nāve tev ir svētīta!” Kazmāns atbildēja: „Es necīnījos reliģiskas dedzības dēļ, bet gan lai kuraiši neatnāktu uz Medīnu un nepostītu manu dateļpalmu birzi!” Pēc tam viņš ar bultu pārdūra savas plaukstas locītavas vēnas un izdarīja pašnāvību. Tā kļuva saprotama gudrība, kas slēpās mūsu kunga Pravieša vārdos: „Viņš ir Elles iemītnieks!”
Kopš kaujas sākuma visi cildenie ashābi, un pirmais no viņiem pasauļu valdnieks, mūsu mīļais Pravietis, cīnījās ar lielu sparu. Ar spēcīgiem uzbrukumiem viņi atspieda elku pielūdzēju karaspēku. Elku pielūdzēju bars, kas no pašu taisītiem akmens un koka elkiem, kurus tie pielūdza, saukdami „Lāts, Uza, Hubals!”, gaidīja labumu un palīdzību, mudžāhidu varonības priekšā sajuka un sāka bēgt. Sievietes, kas bija atnākušas mudināt viņus karot, vaimanādamas centās panākt bēgošos karavīrus.
Kad kuraišu elku pielūdzēji, pametuši kaujas lauku un atstājuši līdzi atvesto mantu, sāka bēgt uz Mekas pusi, islāma karavīri priecājās un slavēja Visvareno Allāhu par to, ka bija sasnieguši Viņa apsolīto uzvaru. Lai gan elku pielūdzēji skaita un spēka ziņā daudzkārt pārspēja musulmaņus, viņi musulmaņu priekšā bija satriekti. Kad viņi bēga, mīdami cits citu, slavenie ashābi viņus vajāja un nogalināja tos, kurus panāca. Šajā juceklī nesen apprecējies hazrat Hanzala ibn Abī Āmirs panāca elku pielūdzēju karaspēka virspavēlnieku Abū Sufjānu, kas centās aizbēgt jāšus. Viņš cirta zirgam pa kājām un nogāza to. Zemē nokritušais Abū Sufjāns no visa spēka sāka kliegt: „Ak, kuraiši!… Palīgā!… Es esmu Abū Sufjāns! Hanzala grib mani sakapāt ar zobenu!…” Lai gan elku pielūdzēji, kas bēga kopā ar viņu, to redzēja, viņi domāja tikai par savas dzīvības glābšanu un nelikās ne zinis par savu komandieri.
„Karš ir viltība” Svētais hadīss
Taču tajā mirklī tieši aiz hazrat Hanzalas stāvošais elku pielūdzējs Šadāds ibn Asvads iedūra šķēpu Hanzalam mugurā. Lai gan hazrat Hanzala, iesaucies „Allahu akbar!”, vēl gribēja uzbrukt, viņš sabruka zemē un kļuva par šahīdu, un viņa svētītā dvēsele aizlidoja uz Paradīzi. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Es redzēju, kā eņģeļi starp debesīm un zemi sudraba paplātē mazgāja Hanzalu ar lietus ūdeni.” Abū Usaidī stāstīja: „Izdzirdējis šos Allāha Sūtņa vārdus, es aizgāju pie Hanzalas. No viņa galvas pilēja lietus ūdens. Es atgriezos un paziņoju to Cildenākajam Sūtnim.” Hazrat Hanzalu sāka saukt par „Gasīl al-malāika”, tas ir, par to, ko mazgājuši eņģeļi.17
Kad daži strēlnieki Ainainas aizā redzēja, ka elku pielūdzēji bēg, viņi nodomāja, ka karš ir beidzies, un pameta savas vietas. Viņu komandieris Abdullāhs ibn Džubairs un divpadsmit vīri palika savās vietās.18
Hazrat Alī varonība
Šajā brīdī kuraišu strēlnieku vienības komandieris Hālids ibn Valīds, kas bija modrs un centās izmantot katru izdevību, redzēdams, ka mudžāhidu aizā palicis mazāk, lika lietā savus jātniekus.
Vienā mirklī viņi kopā ar Ikrimu ibn Abī Džahlu nonāca pie Ainainas aizas. Hazrat Abdullāhs ibn Džubairs un viņa uzticīgie, padevīgie biedri nostājās rindā un izvērsās. Viņi bēra uz ienaidnieku bultas, līdz bultu makos tās beidzās. Pēc tam viņi cīnījās ar šķēpiem, bet, kad nonāca līdz cīņai krūts pret krūti, saukdami „Allahu akbar! Allahu akbar!”, ar zobeniem izrādīja lielu varonību. Spēku samērs starp ticīgajiem un neticīgajiem bija ļoti nevienlīdzīgs – viens pret divdesmit pieciem. Slavenie cildenie ashābi cīnījās līdz pēdējai asins lāsei, lai izpildītu sava Pravieša pavēli. Cits pēc cita viņi izdzēra šahīda nāves kausu, viņu svētītie ķermeņi nokrita zemē, bet dvēseles aizlidoja uz Paradīzi (radijallahu anhum).
Aiz naida elku pielūdzēji novilka hazrat Abdullāham drēbes un sadūra viņa svētīto ķermeni ar šķēpiem. Viņi pāršķēla viņam vēderu un izrāva iekšējos orgānus.
Kad Hālids ibn Valīds un Ikrima bija padarījuši par šahīdiem mudžāhidus aizā, viņi strauji uzbruka islāma karaspēkam no aizmugures. Pēkšņi ieraudzījuši aiz sevis parādījušos ienaidnieku, cildenie ashābi nepaguva sakārtoties. Jo daudzi no viņiem bija pat nolikuši ieročus. Viss pēkšņi mainījās. Kad priekšā bēgošie kuraišu elku pielūdzēji redzēja, ka Hālids ibn Valīds uzbrūk no aizmugures, viņi atkal pagriezās atpakaļ. Mudžāhidi bija nonākuši starp divām ugunīm. Ienaidnieks uzbruka gan no priekšas, gan no aizmugures un sāka spiest mudžāhidus. Ashābu savstarpējie sakari pārtrūka. Viņi bija spiesti izklīst.19
Hazrat Alī stāstīja: „Es iebruku elku pielūdzēju vienībā, kurā bija arī Ikrima ibn Abī Džahls, pašā tās vidū. Viņi mani ielenca, un lielāko daļu no viņiem es nocirtu ar zobenu. Iebruku citā vienībā un arī no tās ļoti daudzus izsitu no ierindas. Tā kā mana nāves stunda (adžals) vēl nebija pienākusi, man nekas nenotika. Kādu brīdi es nevarēju ieraudzīt Allāha Sūtni. Es sacīju pie sevis: ‚Es zvēru, viņš nav no tiem, kas pamestu kaujas lauku un aizietu. Droši vien Visvarenais Allāhs mūsu nepiedienīgās rīcības dēļ ir viņu paņēmis no mūsu vidus un pacēlis augšup! Tagad man nav cita ceļa kā vien cīnīties, līdz nomiršu.’ Un es salauzu sava zobena maksti. Kad es uzbruku elku pielūdzējiem un viņus izklīdināju, es ieraudzīju, ka Allāha Sūtnis ir palicis viņu vidū. Es sapratu, ka Visvarenais Allāhs sargāja Allāha Sūtni ar saviem eņģeļiem.”
Ienaidnieka karavīri bija pietuvojušies līdz pat mūsu kungam Cildenākajam Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam). Stāvoklis bija ļoti bīstams. Mūsu mīļais Pravietis stāvēja kā stāva kalna klints, bija nelokāms un neatkāpās no savas vietas. No vienas puses viņš cīnījās ar ienaidnieku, no otras – centās sapulcināt savus izklīdušos ashābus, saukdams: „Ei, tu, nāc pie manis! Ei, tu, nāc pie manis! Es esmu Allāha Sūtnis.
Tam, kas atgriezīsies pie manis, – Paradīze!” Hazrat Abū Bakrs, hazrat Umars, Abdurahmāns ibn Aufs, Talha ibn Ubaidullāhs, Alī ibn Abī Tālibs, Zubairs ibn Avāms, Abū Dudžāna, Abū Ubaida ibn Džarāhs, Sads ibn Muāzs, Sads ibn Abī Vakāss, Habābs ibn Munzirs, Usaids ibn Hudairs, Sahls ibn Hanīfs, Āsims ibn Sābits un Hāriss ibn Sima (radijallahu anhum) vienā mirklī apstāja mūsu mīļo Pravieti lokā un, lai viņu sargātu, izveidoja dzīvu cietokšņa mūri.
Tajā brīdī atskanēja hazrat Abāsa ibn Ubādas sauciens, ar kuru viņš sauca kopā izklīdušos cildenos ashābus: „Ak, mani brāļi! Šī nelaime, kas mūs piemeklējusi, ir sekas tam, ka neizpildījām sava Pravieša pavēli. Neizklīstiet! Nāciet pie mūsu Pravieša! Ja mēs neieņemsim vietu starp tiem, kas viņu sargā, un kļūsim par cēloni tam, ka Allāha Sūtnim tiek nodarīts ļaunums, mums vairs nebūs neviena attaisnojuma mūsu Kunga priekšā!” Hazrat Abāss ibn Ubāda kopā ar Hāridžu ibn Zaidu un Ausu ibn Arkamu ar kailiem zobeniem, saucot „Allahu akbar!”, iebruka ienaidnieku vidū. Viņi varonīgi cīnījās Allāha Sūtņa dēļ, lai viņu aizsargātu. Hāridža ibn Zaids bija ievainots deviņpadsmit vietās. Arī pārējiem brūču nebija mazāk kā viņam. Un tā visi trīs sasniedza šahīda pakāpi, pēc kuras tik ļoti ilgojās.
Šajā ļoti bīstamajā brīdī cildenie ashābi pamazām sāka pulcēties ap mūsu kungu Pravieti. Elku pielūdzēji ielenca mūsu mīļo Pravieti un viņa slavenos ashābus, kas savus ķermeņus bija padarījuši viņam par vairogu. Virzīdamies vienotās vienībās no visām pusēm, viņi sašaurināja loku. Redzēdams, ka uz priekšu metusies kāda kuraišu grupa, pasauļu valdnieks jautāja saviem ashābiem, kas bija viņam blakus un gatavi upurēt savas dzīvības: „Kas stāsies pretī šai vienībai?” Tad bija redzams, kā hazrat Vahbs ibn Kābuss, iesaucies: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Es stāšos pretī!”, metās uz priekšu. Šis varonis, kura mēle nepārstāja piesaukt Visvarenā Allāha godājamo vārdu, ar kailu zobenu iebruka elku pielūdzēju vidū. Mūsu kungs Pravietis teica: „Es tev pasludinu priecīgu vēsti par Paradīzi.” Bet, redzēdams viņa nelokāmību un centību ienaidnieka priekšā, viņš teica: „Ak, Allāh! Apžēlo viņu! Esi viņam žēlīgs!”
Redzēdams, ka elku pielūdzēji ielenca hazrat Vahbu un ar šķēpiem padarīja viņu par šahīdu, Sads ibn Abī Vakāss metās viņam palīgā, iekļuva pašā ienaidnieku vidū un izrādīja neredzētu varonību. Daudzus neticīgos viņš izsita no ierindas, pārējos atsita atpakaļ un atgriezās pie sava mīļā Pravieša. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis par hazrat Vahbu teica: „Es esmu ar tevi apmierināts. Lai arī Visvarenais Allāhs ir ar tevi apmierināts.” Kad mūsu kungs Habīb al-akram redzēja, ka elku pielūdzēju nodaļa, pārrāvusi mudžāhidu loku, virzās viņa virzienā, viņš teica hazrat Alī: „Uzbrūc viņiem!” Hazrat Alī uzbruka, nogalināja Amru ibn Abdullāhu un pārējos padzina. Kad viņa zobens salūza, mūsu Pravietis viņam iedeva Zulfikāru. Kad tuvojās vēl cita grupa, mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Alī! Novērs no manis šo ļaužu ļaunumu!” Visvarenā Allāha lauva, kas savu dzīvību bija upurējis Allāha Sūtnim, tūlīt devās uzbrukumā. Viņš nogalināja Šaibu ibn Māliku, bet pārējos atsita atpakaļ. Tajā brīdī atnāca Džibrīls alaihis-salam un teica mūsu kungam Pravietim: „Ak, Allāha Sūtni! Tā ir ārkārtēja varonība, kas izpaudusies Alī rīcībā.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis atbildēja: „Viņš ir no manis, un es esmu no viņa.”
„Es redzēju, kā eņģeļi starp debesīm un zemi sudraba paplātē mazgāja Hanzalu ar lietus ūdeni” Svētais hadīss
Arī Džibrīls alaihis-salam teica: „Un es esmu no jums abiem.” Tajā brīdī atskanēja balss: „Nav tāda varoņa kā Alī un nav tāda zobena kā Zulfikārs.”
Kad elku pielūdzēji saprata, ka nespēs pietuvoties mūsu mīļajam Pravietim, viņi sāka šaut bultas. Raidītās bultas vai nu aizlidoja viņam pāri, vai nokrita viņa priekšā, pa labi vai pa kreisi no viņa.
Tiklīdz to redzēja, cildenie ashābi, kas, riskēdami ar dzīvību, cīnījās, lai atsistu ienaidnieku, sapulcējās ap pasauļu valdnieku un sāka ar saviem svētītajiem ķermeņiem aizsegt viņu no raidītajām bultām. Kad mūsu kungs Pravietis pavēlēja saviem ashābiem atbildēt ar bultām, arī ashābi sāka šaut uz ienaidnieku. Mūsu mīļais Pravietis nosēdināja sev priekšā hazrat Sadu ibn Abī Vakāsu. Ļoti trāpīgais strēlnieks hazrat Sads ātri, vienu pēc otras, sāka bērt bultas uz ienaidnieku. Ikreiz, kad vilka bultu no bultu maka, viņš sacīja: „Ak, mans Kungs! Šī ir Tava bulta. Trāp ar to ienaidniekam!” Bet mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Allāh! Pieņem Sada lūgšanu! Ak, Allāh! Vadi taisni Sada bultu!… Turpini, Sad! Turpini! Lai mana māte un tēvs ir tev par upuri!” Tā ar katru bultas šāvienu mūsu kungs Pravietis atkārtoja tās pašas lūgšanas.
Kad hazrat Sadam beidzās bultas, mūsu mīļais Pravietis iedeva viņam savas bultas un lika tās izšaut. Katra hazrat Sada ibn Abī Vakāsa izšautā bulta trāpīja vai nu ienaidniekam, vai dzīvniekam, uz kura tas jāja.
Kad elku pielūdzēji šāva bultas, hazrat Abū Talha nostājās mūsu mīļā Pravieša priekšā un ar savu ķermeni un vairogu aizsedza viņu no katras bultas, ik pa laikam izgrūzdams kaujas saucienus, kas apmulsināja ienaidnieku. Mūsu kungs Pravietis teica: „Abū Talhas balss karaspēkā ir labāka par simt vīriem.” Ikreiz, kad Abū Talham bija izdevība, viņš nevilcinājās šaut bultas uz elku pielūdzējiem; viņš šāva spēcīgi un ļoti ātri, un neviena viņa bulta nelidoja garām. Ikreiz, kad mūsu kungs Cildenākais Sūtnis, ziņkārodams, kur trāpa viņa bultas, pacēla savu svētīto galvu, Abū Talha, baidīdamies, ka bulta var trāpīt Allāha Sūtnim, sacīja: „Lai mana māte, mans tēvs un mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Necel savu svētīto galvu, lai tev netrāpa un tevi neievaino kāda ienaidnieka bulta! Mans ķermenis ir vairogs tavam svētītajam ķermenim un upuris par tevi! Kamēr viņi nebūs mani nokāvuši, tevi viņi nesasniegs! Kamēr es neesmu miris, tev nekas nenotiks!…” Tā viņš lika mūsu mīļo Pravieti augstāk par sevi pašu.
Visā Uhudas līdzenumā ar visu sparu norisinājās nežēlīga, briesmīga cīņa; vieni jāšus, citi kājām turpināja ticības un neticības (kufrs) cīņu. Cildenie ashābi vēl nebija paspējuši sakārtoties. Ap mūsu kungu Pravieti kā naktstauriņi ap gaismekli griezās tikai kādi trīsdesmit ashābi. Viņi ar saviem ķermeņiem kā ar vairogu sargāja viņu no raidītajām bultām, šķēpiem un zobenu cirtieniem. Viņu vienīgā vēlēšanās bija izpildīt mūsu kunga Pravieša pavēli un novērst no viņa katru ļaunumu, kas varētu viņu skart. Varoņu vadonis hazrat Hamza šajā juceklī bija nošķirts no mūsu kunga Pravieša; pūļa vidū viņš cīnījās ar diviem zobeniem abās rokās un ar saucieniem „Allahu akbar!…” iesēja bailes ienaidnieka sirdīs. Līdz tam viņš viens pats bija nogalinājis tieši trīsdesmit vienu elku pielūdzēju, bet daudziem bija nocirtis roku vai kāju. Kādā brīdī, kad viņš izklīdināja elku pielūdzēju baru, kura vidū bija nonācis, Sibā ibn Umm Anmār izaicināja hazrat Hamzu: „Vai ir kāds varonis, kas spēj man stāties pretī?” Hazrat Hamza teica: „Nāc šurp, tu, apgraizītājas dēls! Tātad tu izaicini Allāhu un Viņa Sūtni, vai ne?” un, neļāvis tam ne acis pamirkšķināt, sagrāba viņu aiz kājām un nogāza zemē.20 Uzmeties viņam virsū un atdalījis viņa galvu no ķermeņa, Hamza ieraudzīja, ka aiz pretējās klints ar šķēpu rokā viņā tēmē Vahšī, kas vēl nebija kļuvis par musulmani. Hamza tūlīt devās Vahšī virzienā, bet, nonācis pie bedres, ko viņa priekšā bija izskalojuši plūdu ūdeņi, paslīdēja un nokrita uz muguras. Tajā mirklī viņa bruņas pavērās pie vēdera. Izmantodams izdevību, Vahšī meta savu šķēpu!… Šķēps aizlidoja, ietriecās hazrat Hamzas svētītajā ķermenī un izlīda otrā pusē. Lielākais no varoņiem, iesaucies „Ak, Allāh!”, saļima turpat. Viņš bija kļuvis par šahīdu un sasniedzis pakāpi, pēc kuras ilgojās. Viņš bija atdevis savu dzīvību Visvarenā Allāha ceļā, sava mīļā Pravieša dēļ (radijallahu anhu).
„Ak, Sad! Lai mana māte un tēvs ir tev par upuri! Ak, mans Kungs! Liec viņa bultām sasniegt mērķi un pieņem viņa lūgšanas!” Svētais hadīss
Tajā laikā kāds ienaidnieka rindās, kūdīdams elku pielūdzējus uzbrukt Visuma valdniekam (sallallahu alaihi va sallam), sauca: „Ak, kuraišu ļaudis! Nemitējieties cīnīties ar Muhamedu, kurš neciena radniecības tiesības un ir sašķēlis jūsu tautu. Ja Muhameds izglābsies, lai neizglābjos es!…” Šī balss piederēja Āsimam ibn Abī Aufam. Hazrat Abū Dudžāna izdzirdēja šo balsi. Cīnīdamies viņš atrada Āsimu ibn Abī Aufu un tūlīt viņu nogalināja. Taču aiz viņa stāvošais elku pielūdzējs Mabads no visa spēka vēzēja zobenu pret hazrat Abū Dudžānu. Ar Visvarenā Allāha žēlastību Abū Dudžāna pēkšņi un ļoti ātri pieplaka pie zemes un izvairījās no nāvējošā cirtiena. Tūlīt piecēlies, viņš cirta Mabadam ar zobenu un nogalināja viņu.
Kuraišu elku pielūdzēju mērķis bija pasauļu valdnieks. Lai pie viņa nokļūtu, viņi lika lietā visus spēkus. Taču viņi nekādi nespēja tikt garām viņa slavenajiem, godājamajiem ashābiem, kas griezās ap viņu kā naktstauriņi un, baidīdamies, ka viņam var notikt ļaunums, ne mazākā mērā nevairījās upurēt savas dzīvības. Šie trīsdesmit varoņi teica mūsu kunga Allāha Sūtņa priekšā: „Ak, Allāha Sūtni! Lai mēs nekad neatkāptos no tava sāna, mūsu sejas ir aizsegs un vairogs tavai svētītajai sejai, mūsu ķermeņi – upuris par tavu svētīto ķermeni; lai tikai tu būtu sveiks un vesels!”
Elku pielūdzēji uzbruka grupās. Mūsu kungs, pasaules lepnums, norādīdams uz vienu grupu, jautāja saviem varonīgajiem ashābiem, kas bija viņam blakus un aizsedza viņu ar saviem ķermeņiem: „Kas Visvarenā Allāha ceļā upurēs par mums savu ķermeni?” Tad uz priekšu metās pieci ashābi no Medīnas. Šie varonīgie naktstauriņi mūsu kunga Allāha Sūtņa svētīto acu priekšā, saukdami takbīrus un griezdamies riņķī, cīnījās. Beidzot četri no viņiem turpat kļuva par šahīdiem. Kad piektais, ievainots četrpadsmit vietās, nokrita zemē, pasauļu valdnieks teica: „Pienesiet viņu tuvāk man.” No visa viņa ķermeņa tecēja asinis. Mūsu mīļais Pravietis apsēdās un paguldīja viņa galvu uz savām svētītajām kājām kā uz spilvena. Šis laimīgais ashābs, kas šādā stāvoklī sasniedza šahīda nāves godu, bija hazrat Umāra ibn Jazīds.
Talhas ibn Ubaidullāha varonība
Kad elku pielūdzēji bija pienākuši pavisam tuvu, mūsu Pravietis jautāja: „Kas viņus sagaidīs, kas viņus apturēs?” Hazrat Talha ibn Ubaidullāhs, sacīdams: „Es! Ak, Allāha Sūtni!”, gribēja mesties uz priekšu. Mūsu kungs Pravietis teica: „Kas vēl ir tāds kā tu?” Kāds no Medīnas ashābiem, sacīdams: „Ak, Allāha Sūtni! Es!”, lūdza atļauju. Kad mūsu mīļais Pravietis teica: „Labi, sagaidi viņus tu!”, viņš metās uz priekšu un uzbruka elku pielūdzējiem.
Viņš izrādīja nepieredzētu varonību. Nogalinājis dažus neticīgos, viņš izdzēra šahīda nāves kausu.21 Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis atkal jautāja: „Kas viņiem stāsies pretī?” Atkal pirms visiem iznāca hazrat Talha. Kad mūsu kungs Pravietis jautāja: „Kas vēl ir tāds kā tu?”, kāds svētīts vīrs no ansāriem teica: „Es viņus sagaidīšu, ak, Allāha Sūtni.” Mūsu Pravietis teica: „Labi, sagaidi viņus tu.” Arī viņš cīnījās ar elku pielūdzējiem, līdz kļuva par šahīdu. Tā visi ashābi, kas tajā brīdī bija pie mūsu kunga Pravieša, cīnīdamies sasniedza šahīda nāvi.
Tagad pie mūsu kunga Visuma Sultāna nebija palicis neviens cits kā vien hazrat Talha ibn Ubaidullāhs. Hazrat Talha baidījās, ka Allāha Sūtnim var nodarīt ļaunu; viņš skraidīja uz visām četrām pusēm un nesaudzīgi cīnījās ar neticīgajiem. Tas, cik zibenīgi viņš vēzēja zobenu, kā vienā mirklī atvairīja ienaidnieku visapkārt Allāha Sūtnim un kā ar savu ķermeni sargāja viņu no bultām, šķēpiem un zobenu cirtieniem, bija nepieredzēts notikums. Hazrat Talha griezās kā naktstauriņš un nemaz nelikās zinis par zobeniem, kas viņu skāra. Viņa vēlēšanās bija sargāt Visuma Sultānu un šajā lietā, tāpat kā citi viņa brāļi, kļūt par šahīdu. Uz viņa ķermeņa nebija palikusi neviena neievainota vieta, uz viņa drēbēm vairs nebija redzams nekas cits kā asinis. Taču, neraugoties uz to, viņš paspēja visur reizē. Tajā brīdī pie mūsu kunga Cildenākā Sūtņa ieradās hazrat Abū Bakrs un hazrat Sads ibn Abī Vakāss.
Tikmēr varoņu vadonis hazrat Talha asins zuduma dēļ nokrita uz karstās zemes un zaudēja samaņu. Viņš viss bija sadurstīts ar zobenu, šķēpu un bultu cirtieniem. Viņam bija sešdesmit sešas lielas un neskaitāmas mazas brūces. Mūsu mīļais Pravietis pavēlēja hazrat Abū Bakram tūlīt steigties palīgā hazrat Talham. Abū Bakrs as-Sidīks apslacīja hazrat Talhas svētīto seju ar ūdeni, lai viņš atgūtu samaņu. Tiklīdz atguvās, Talha ibn Ubaidullāhs jautāja: „Ak, Abū Bakr! Vai Allāha Sūtnis ir vesels?” – un ar to parādīja vispilnīgāko mīlestību un uzticību. Mīlēt Cildenāko Sūtni un upurēt savu dzīvību par viņa svētīto ķermeni vairāk nekā tā nav iespējams. Kad hazrat Abū Bakrs teica: „Allāha Sūtnim viss ir labi. Viņš mani atsūtīja”, Talha atviegloti nopūtās un teica: „Bezgalīga pateicība Visvarenajam Allāham. Kamēr viņš ir dzīvs, jebkura nelaime ir nieks.” Tajā laikā ieradās arī vēl daži ashābi.
Pasauļu valdnieks Muhameds Mustafa (sallallahu taala alaihi va sallam) pagodināja hazrat Talhu ar savu ierašanos. Ievainotais mudžāhids, ieraudzījis Allāha Sūtni dzīvu, no prieka sāka raudāt. Mūsu kungs Pravietis, noglāstījis viņa ķermeni, pacēla rokas un lūdza: „Ak, Allāh! Dāvā viņam izveseļošanos, dāvā viņam spēku!” Ar mūsu kunga Cildenākā Sūtņa brīnumu (mudžiza) hazrat Talha piecēlās pilnīgi vesels un atkal sāka cīnīties ar ienaidnieku. Mūsu mīļais Pravietis par viņu teica: „Uhudas dienā es redzēju, ka uz zemes man tuvumā nebija neviena cita kā vien Džibrīls pa labi no manis un Talha ibn Ubaidullāhs pa kreisi.”22 „Kas grib paskatīties uz cilvēku no Paradīzes ļaudīm, kas staigā pa zemi, lai paskatās uz Talhu ibn Ubaidullāhu.”
„Talha un Zubairs ir mani kaimiņi Paradīzē” Svētais hadīss
Cīņa ar visu sparu turpinājās visā frontē. Ap mūsu kungu Pravieti bija Abū Dudžāna, karognesējs Musabs ibn Umairs, Talha ibn Ubaidullāhs, Nasība Hatun, kas no aizmugurējām rindām bija atsteigusies sargāt mūsu Pravieti, un vēl daži ashābi. Kopā ar mūsu kungu Allāha Sūtni viņi cīnījās pret elku pielūdzējiem. Niknais elku pielūdzējs Abdullāhs ibn Hunaids, no galvas līdz kājām bruņots, bruņās tērpts un ar ķiveri galvā, ieraudzījis mūsu mīļo Pravieti, piecirta zirgam piešus. Viņš kliedza: „Es esmu Zuhaira dēls. Parādiet man Muhamedu. Vai nu es viņu nogalināšu, vai nomiršu viņam blakus!” Kad viņš dzina zirgu mūsu kunga Pravieša virzienā, hazrat Abū Dudžāna nostājās viņam ceļā un teica: „Nāc vien! Es esmu tas, kas ar savu ķermeni sargā Muhameda alaihis-salam svētīto ķermeni. Tu nevari viņu sasniegt, ja nesamīsi mani!” Viņš cirta ar zobenu zirgam pa kājām un nogāza Abdullāhu ibn Hunaidu zemē. Tad, pacēlis zobenu un sacīdams: „Še, tas no Harašas dēla!”, ar vienu cirtienu viņu nogāza. Pasauļu valdnieks, kas vēroja notikušo, lūdza: „Ak, Allāh! Kā es esmu apmierināts ar Harašas dēlu (Abū Dudžānu), tā esi arī Tu ar viņu apmierināts!”
Māliks ibn Zuhairs, elku pielūdzējs, ļoti ass tēmētājs un strēlnieks, kas trāpīja visam, uz ko šāva, visur meklēja mūsu kungu Pravieti, lai, tiklīdz rastos izdevība, nošautu viņu ar bultu. Pienācis tuvu mūsu kungam Allāha Sūtnim, viņš uzvilka loku, notēmēja uz mūsu mīļā Pravieša svētīto galvu un izšāva bultu. Nebija laika pat acis pamirkšķināt. Hazrat Talha acumirklī izstiepa plaukstu un pats kļuva par mērķi. Bulta iedūrās hazrat Talham plaukstā un sakropļoja viņa roku. Visas viņa pirkstu cīpslas tika pārrautas, rokas kauli salauzti. Mūsu kungs, pasaules lepnums (sallallahu alaihi va sallam), arī to redzēja un ļoti noskuma. Viņš teica: „Ja tu būtu teicis Bismillahirrahmanirrahim (kad, lai mani sargātu, izstiepi roku pret bultu), eņģeļi tevi būtu pacēluši debesīs, ļaudīm skatoties.”23
Četri elku pielūdzēji no Mekas – Abdullāhs ibn Kamīa, Ubajs ibn Halafs, Utba ibn Abī Vakāss un Abdullāhs ibn Šihābs az-Zuhrī – bija vienojušies un zvērējuši atņemt dzīvību mūsu kungam Cildenākajam Sūtnim. Šajā spiedīgajā brīdī mūsu kungs Allāha Sūtnis kopā ar dažiem ashābiem sev blakus nesaudzīgi cīnījās ar ienaidnieku. Mūsu kunga Pravieša priekšā bija karognesējs hazrat Musabs ibn Umairs. Bruņu dēļ, kas viņam bija mugurā, hazrat Musabs ļoti līdzinājās mūsu mīļajam Pravietim. Ar islāma karogu labajā rokā arī viņš bija iesaistījies briesmīgā cīņā ar elku pielūdzējiem. Tajā brīdī bruņās tērptais Ibn Kamīa jāšus pietuvojās. Kliegdams, cik jaudas: „Parādiet man Muhamedu! Ja viņš izglābsies, lai neizglābjos es!”, viņš piecirta zirgam piešus un dzina to mūsu kunga Pravieša virzienā. Hazrat Musabs un Nasība Hatun stājās viņam pretī un sāka cīnīties, ar saviem ķermeņiem aizsegdami mūsu kungu Pravieti. Lai cik cirtienu viņi šim neticīgajam deva, bruņu dēļ tiem nebija iedarbības. Ibn Kamīa cirta Nasībai Hatun ar zobenu un sašķaidīja viņai plecu. Pēc tam viņš cirta pa hazrat Musaba labo roku, kurā tas turēja karogu. Musabs ibn Umairs, kuram bija nocirsta labā roka, nelaizdams zemē svētīto islāma karogu, kuru vērtēja augstāk par savu dzīvību, paņēma to kreisajā rokā.
Tajā brīdī viņš skaitīja svēto ājatu, kura nozīme ir: „Muhameds alaihis-salam ir Sūtnis. Arī pirms viņa ir nākuši sūtņi.”24 Šoreiz Ibn Kamīa cirta ar zobenu pa hazrat Musaba kreiso roku. Slavenais karognesējs, kuram tika nocirsta arī kreisā roka, tomēr nelaida zemē islāma karogu. Varonīgais ashābs satvēra karogu ar delmiem, piespieda to pie ķermeņa un turpināja to plivināt. Šoreiz Ibn Kamīa iedūra savu šķēpu slavenā ashāba ķermenī. Arī viņš, tāpat kā citi viņa biedri, kā šahīds aizgāja uz mūžīgo pasauli (āhirats).
Kad hazrat Musabs krita, slavenais islāma karogs nenokrita zemē: to tūlīt satvēra eņģelis, kas bija pieņēmis Musaba izskatu. Kad mūsu mīļais Pravietis teica: „Uz priekšu, ak, Musab! Uz priekšu!”, karogu turošais eņģelis atbildēja: „Es neesmu Musabs.” Tad mūsu kungs Visuma Sultāns saprata, ka tas ir eņģelis, un iedeva karogu hazrat Alī.25
Ibn Kamīa, domādams, ka hazrat Musabs ir mūsu kungs Pravietis, steigšus atgriezās pie elku pielūdzējiem un sāka kliegt: „Es nogalināju Muhamedu!” To dzirdot, elku pielūdzēji, priecādamies, ka sasnieguši savu mērķi, kļuva vēl trakāki. Turpretī cildenie ashābi, nezinādami, kā ir patiesībā, bija kā paralizēti. Gaisā virmoja sēras. Pat hazrat Umaram rokas bija nolaidušās, un viņš kopā ar saviem biedriem palika sēžam turpat, kur bija. Ieraudzījis viņus tādā stāvoklī, Anass ibn Nadrs jautāja: „Kāpēc jūs sēžat?”
Viņi atbildēja: „Allāha Sūtnis ir kritis kā šahīds!…” Hazrat Anass teica: „Ja Allāha Sūtnis ir kritis kā šahīds, tad viņa Kungs (Visvarenais Allāhs) ir mūžīgs. Ko mēs darīsim, palikuši dzīvi pēc Allāha Sūtņa? Celieties! Upurēsim savas dzīvības par to, par ko cīnīdamies savu svētīto dzīvību upurēja mūsu Pravietis.” Viņš salauza sava zobena maksti26 un, saukdams „Allahu akbar!…”, ar kailu zobenu iebruka pašā ienaidnieku vidū. Viņš nogalināja daudzus neticīgos un kļuva par šahīdu. Tikai sejā vien viņam bija septiņdesmit brūču. Tā kā viņa ķermenī bija neskaitāmas brūces, neviens, izņemot viņa māsu, nespēja viņu pazīt.
Daudzi no cildenajiem ashābiem bija izklīduši, daļa bija sasnieguši šahīda nāvi. Izmantodami viņu izklīšanu, elku pielūdzēji bija sapulcējušies ap mūsu kungu Cildenāko Sūtni. Ar akmeņiem un zobeniem viņi centās padarīt abu pasauļu sultānu par šahīdu. Tā kā viņam mugurā bija divas bruņas, cirtieniem nebija iedarbības. Akmeņi, ko meta Utba ibn Abī Vakāss, trāpīja mūsu mīļā Pravieša svētītajā sejā un ievainoja viņa apakšlūpu. Tika salauzta viņa svētītā apakšžokļa labā rabāija, tas ir, priekšzobs. Tajā brīdī atnāca arī elku pielūdzējs, ko sauca Ibn Kamīa, un cirta ar zobenu pasauļu valdniekam pa svētīto galvu. Mūsu mīļā Pravieša ķivere tika sašķaidīta, un divi tās gredzeni iedūrās viņa svētītajos deniņos.
Ar vēl vienu Ibn Kamīas zobena cirtienu mūsu mīļais Pravietis tika ievainots svētītajā plecā un uz sāniem iekrita dziļā bedrē, ko Abū Āmirs bija izracis, lai tajā iekristu musulmaņi. Viņš par nodevīgo Ibn Kamīu lūdza: „Lai Visvarenais Allāhs dara tevi pazemotu un postā kritušu!” Ibn Kamīa bija ārkārtīgi priecīgs. Kliegdams: „Es nogalināju Muhamedu! Es nogalināju Muhamedu!…”, viņš devās pie Abū Sufjāna. Elku pielūdzēji bija sasnieguši savu mērķi! Viņi vairs neinteresējās par mūsu Pravieti. Viņi atkāpās no bedres, kurā atradās mūsu kungs Pravietis, un sāka cīnīties ar cildenajiem ashābiem.27
„Kas grib paskatīties uz cilvēku no Paradīzes ļaudīm, kas staigā pa zemi, lai paskatās uz Talhu ibn Ubaidullāhu” Svētais hadīss
Kad mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) iekrita bedrē, viņa svētītie vaigi asiņoja. Kad viņš ar svētītajām rokām pārbrauca pār seju, viņš redzēja, ka viņa rokas un svētītā bārda ir asinīs. Pirms vēl kaut viena lāse nokrita zemē, atsteidzās Džibrīls alaihis-salam, satvēra šīs svētītās asinis un teica: „Ak, Habībullāh! Es zvēru pie Visvarenā Allāha: ja kaut viena lāse no šīm asinīm nokristu zemē, līdz pat pasaules galam uz zemes neizaugtu neviena zāle.” Mūsu kungs, pasaules lepnums, teica: „Ja kaut viena mana asins lāse nokritīs zemē, no debesīm nāks sods. Ak, mans Kungs! Piedod manai tautai! Jo viņi nezina.” Ar to viņš lūdza, lai pareizo ceļu (hidāja) atrastu tie, kas bija mēģinājuši viņu nogalināt, cirtuši ar zobenu viņa svētītajam ķermenim, izsituši viņa svētītos zobus un nokrāsojuši ar asinīm viņa svētīto seju.
Tajā brīdī hazrat Kabs ibn Māliks skaļā balsī sauca: „Ak, musulmaņi! Priecīga vēsts! Lūk, Allāha Sūtnis ir šeit!…” Slavenie ashābi, izdzirdējuši šo balsi, priecīgi steidzās turp, it kā no jauna būtu atguvuši dzīvību. Hazrat Alī un Talha ibn Ubaidullāhs tūlīt pienāca un izcēla viņu no bedres. Hazrat Abū Ubaida ibn Džarāhs ar zobiem izvilka ķiveres gredzenus, kas bija iedūrušies mūsu mīļā Pravieša svētītajos deniņos. Kad viņš izvilka šos dzelzs gabalus, izkrita arī divi viņa paša priekšzobi. Viens no cildenajiem ashābiem, hazrat Māliks ibn Sināns, izsūca asinis, kas sūcās no mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītās sejas. Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Tam, kura asinis sajaukušās ar manām asinīm, Elles uguns nepieskarsies.”
Elku pielūdzēji atkal sāka uzbrukt. Cildenie ashābi, priecādamies, ka atkal ir kopā ar mūsu kungu Pravieti, vienā mirklī apstāja mūsu kungu Allāha Sūtni lokā un nelaida klāt nevienu elku pielūdzēju. Sapratuši, ka mūsu kungam Pravietim vairs neko nevarēs padarīt, elku pielūdzēji sāka kāpt uz kalna virsotni. Abu pasauļu sultāns teica hazrat Sadam ibn Abī Vakāsam, kas stāvēja viņam blakus: „Atsit viņus atpakaļ.” Hazrat Sads jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Man ir tikai viena bulta. Kā lai ar to viņus atsitu?” Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis atkārtoja to pašu pavēli. Tad strēlnieku meistars hazrat Sads ibn Abī Vakāss iebāza roku bultu makā un izšāva bultu. Bulta trāpīja mērķī un nogāza kādu elku pielūdzēju. Kad viņš atkal iebāza roku bultu makā, viņš ieraudzīja, ka tajā ir vēl viena bulta. Viņš uzmanīgi paskatījās – tā bija tā pati bulta, ko viņš bija izšāvis mirkli iepriekš. Nomira vēl viens elku pielūdzējs. Tā turpinājās daudzas reizes. Ar mūsu mīļā Pravieša brīnumu (mudžiza) hazrat Sads katru reizi atrada savā bultu makā iepriekš izšauto bultu. Redzēdami, ka viņu vīri tiek nogalināti cits pēc cita, kuraiši atteicās no kāpšanas kalnā. Viņi nokāpa lejā un atkāpās.
Viens no viņiem, Ubajs ibn Halafs, dzīdams zirgu uz mūsu kunga Pravieša pusi, sāka kliegt: „Kur ir tas, kas apgalvo, ka ir pravietis? Lai stājas man pretī un cīnās ar mani!” Lai gan cildenie ashābi gribēja iziet viņam pretī, mūsu mīļais Pravietis to neļāva. Viņš paņēma hazrat Hārisa ibn Simas šķēpu un izgāja uz priekšu. Nekrietnais Ubajs piecirta zirgam piešus un tuvojās, sacīdams: „Ak, Muhamed! Ja tu izglābsies, lai neizglābjos es!” Viņš no galvas līdz kājām bija bruņās. Pasauļu valdnieks meta rokā turēto šķēpu Ubajam kaklā. Šķēps aizlidoja un starp ķiveri un bruņu apkakli ietriecās viņam kaklā. Ubajs, maurodams kā vērsis, nogāzās no zirga zemē. Viņa ribas bija salauztas. Elku pielūdzēji viņu pacēla un aiznesa. Ceļā viņš, kliegdams: „Muhameds mani nogalināja!…”, izlaida garu. Mūsu kungs Allāha Sūtnis kopā ar ashābiem, kas bija viņam blakus, sāka kāpt Uhudas klinšu virzienā. Nonācis pie klintīm, viņš gribēja uzkāpt augšā. Taču, tā kā viņš bija ļoti noguris, viņam mugurā bija divas bruņas vienas virs otras un viņa svētītajam ķermenim bija trāpījuši vairāk nekā septiņdesmit zobena cirtieni, viņam nepietika spēka. Tad hazrat Talha paņēma mūsu kungu Pravieti uz muguras un uznesa viņu uz klintīm. Mūsu mīļais Pravietis teica: „Kad Talha palīdzēja Allāha Sūtnim, viņam tika nodrošināta Paradīze.” Tā kā viņam vairs nebija nekāda spēka, pusdienas namazu viņš veica sēdus.
Kalna pakājē ashābi, katrs kļuvis par lauvu, metās virsū elku pielūdzējiem. Tiem, kas bija cirtuši mūsu Pravietim ar zobenu, viņi pārvērta pasauli par cietumu. Kādā brīdī pie mūsu mīļā Pravieša pienāca Hātibs ibn Baltaa un jautāja: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Kas tev to nodarīja?” Mūsu kungs atbildēja:
„Utba ibn Abī Vakāss meta man ar akmeni, trāpīja man sejā un izsita man priekšzobu (rabāija).” Tad hazrat Hātibs atkal jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Uz kuru pusi viņš aizgāja?” Mūsu kungs Pravietis ar mājienu parādīja virzienu, kurp tas bija aizgājis. Hazrat Hātibs tūlīt skrēja uz to pusi. Ilgi meklējis, viņš atrada Utbu. Viņš nogāza to no zirga, ar vienu cirtienu nocirta tam galvu, atnesa to Allāha Sūtnim un pasludināja priecīgo vēsti. Mūsu kungs Pravietis lūdza par viņu Allāhu, sacīdams: „Lai Visvarenais Allāhs ir ar tevi apmierināts. Lai Visvarenais Allāhs ir ar tevi apmierināts.” Elku pielūdzēji nespēja noturēties pret cildenajiem ashābiem, kuri bija sapulcējušies un atkal devās uzbrukumā. Zaudējuši gandrīz trīsdesmit vīru, viņi pameta kaujas lauku un devās ceļā uz Meku. Baumas, ka mūsu kungs Pravietis kritis kā šahīds, bija nonākušas Medīnā. Tādas sievietes kā hazrat Fātima, hazrat Āiša, Umm Sulaim, Umm Aiman, Hamna bint Džahša un Kuaiba steidzās uz Uhudu. Redzot savu tēvu, mūsu kungu Pravieti, ievainotu, hazrat Fātima sāka raudāt. Mūsu kungs Allāha Sūtnis viņu mierināja. Hazrat Alī atnesa ūdeni savā vairogā. Ar šo ūdeni mūsu māte Fātima nomazgāja asinis no mūsu kunga Pravieša svētītās sejas. Taču asinis viņa sejā nemitējās tecēt. Kad hazrat Fātima sadedzināja gabaliņu salmu paklājiņa un uzspieda pelnus uz brūces, asiņošana apstājās.28
Pēc tam viņi nokāpa kaujas laukā. Vispirms atrada ievainotos un pārsēja viņu brūces. Elku pielūdzēji dažus šahīdus bija padarījuši nepazīstamus.
Viņi bija nogriezuši viņiem ausis, degunus un citas ķermeņa daļas un pāršķēluši vēderus. Starp viņiem bija arī hazrat Abdullāhs ibn Džahšs. To redzot, mūsu mīļais Pravietis un viņa ashābi ļoti noskuma. Viņa izcilākie ashābi bija izdzēruši šahīda nāves kausu, ar savām asinīm apslacījuši Uhudas zemi un aizlidojuši uz Paradīzi. Taču tas, kā bija izrīkojušies ar šahīdiem, nebija paciešams. Ne tikai mūsu kungam Pravietim, bet arī visiem ashābiem sirdis sažņaudzās bēdās. Šī skata priekšā pasauļu valdnieks raudāja. Asarām plūstot no viņa svētītajām acīm, viņš teica: „Es Augšāmcelšanās dienā liecināšu, ka šie šahīdi atdeva savas dzīvības Visvarenā Allāha ceļā. Apglabājiet viņus kopā ar viņu asinīm. Es zvēru pie Allāha, Augšāmcelšanās dienā viņi nāks uz mahšaru29 ar asiņojošām brūcēm. Viņu asiņu krāsa būs asiņu krāsa, bet smarža – muskusa smarža.”
Mūsu mīļais Pravietis teica: „Es neredzu Hamzu. Kas ar viņu noticis?” Hazrat Alī meklēja un viņu atrada. Kad mūsu Pravietis nonāca tur un ieraudzīja neiedomājamu skatu, viņš nespēja to izturēt. Hazrat Hamzam bija nogrieztas ausis, deguns un citas ķermeņa daļas, viņa seja bija padarīta nepazīstama, vēders pāršķelts un aknas izrautas. Asarām plūstot no viņa svētītajām acīm, mūsu kungs Pravietis, uzrunādams hazrat Hamzu, teica: „Ak, Hamza! Nekad neviens nav piedzīvojis un nepiedzīvos tādu nelaimi kā tu. Ak, Allāha Sūtņa tēvoci! Ak, Hamza, Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa lauva! Ak, Hamza, kas darīja labus darbus! Ak, Hamza, Allāha Sūtņa aizstāvi! Lai Visvarenais Allāhs tevi apžēlo!…”
„Kad Talha palīdzēja Allāha Sūtnim, viņam tika nodrošināta Paradīze” Svētais hadīss
Tajā brīdī bija redzama kāda sieviete, kas satraukta steidzās no pretējās puses. Tā bija mūsu mīļā Pravieša tēva māsa, mūsu māte hazrat Safija. Arī viņa, tāpat kā citas sievietes, izdzirdējusi baumas, ka mūsu kungs Allāha Sūtnis kritis kā šahīds, visu bija aizmirsusi un skriešus atsteigusies uz Uhudu. Ieraudzījis savu tēva māsu un domādams, ka viņa nespēs izturēt šahīdu skatu, mūsu kungs Cildenākais Sūtnis teica viņas dēlam hazrat Zubairam ibn Avāmam: „Pagriez savu māti atpakaļ, lai viņa neredz sava brāļa līķi.” Hazrat Zubairs aizskrēja pie savas mātes. Svētītā sieviete satraukti teica: „Mans dēls! Pastāsti man par Allāha Sūtni!…” Pie viņiem bija pienācis arī hazrat Alī. Kad viņš teica: „Alhamdulillah30, Allāha Sūtnim viss ir labi,” viņai kļuva vieglāk, taču viņa nespēja nepateikt: „Parādiet viņu man.” Hazrat Alī ar mājienu parādīja pasauļu valdnieku. Redzot abu pasauļu sauli dzīvu, mūsu māte hazrat Safija ļoti priecājās un slavēja (hamd) Visvareno Allāhu. Tagad viņa gribēja iet tālāk, lai redzētu, kas noticis ar viņas brāli hazrat Hamzu. Kad viņas dēls Zubairs teica: „Māmiņ! Allāha Sūtnis pavēl jums griezties atpakaļ,” hazrat Safija atbildēja: „Ja man jāgriežas atpakaļ, lai man neparādītu, kas ar viņu izdarīts, tad es jau esmu uzzinājusi, ka mana brāļa ķermenis ir sakropļots un saplosīts. Tas viņam noticis Visvarenā Allāha ceļā. Šajā ceļā mēs esam gatavi pieņemt arī vēl ļaunāku. Savābu par to mēs gaidīsim no Visvarenā Allāha. Inšallah, mēs būsim pacietīgi un izturēsim.” Kad hazrat Zubairs ibn Avāms atnāca un to paziņoja, mūsu kungs Pravietis teica: „Ja tā, tad ļauj viņai redzēt.”
Hazrat Safija apsēdās blakus hazrat Hamzas ķermenim un klusi raudāja. Nākdama hazrat Safija bija paņēmusi līdzi divus apmetņus. Viņa tos izņēma un teica: „Šos es atnesu savam brālim Hamzam. Ietiniet viņu tajos.” Hazrat Hamzu, „Saijid aš-šuhadā”, tas ir, šahīdu valdnieku, ietina vienā no šiem apmetņiem kā līķautā.31 Mūsu kungs Habībullāhs pienāca pie karognesēja Musaba ibn Umaira galvgaļa. Hazrat Musabam rokas bija nocirstas, un viņš bija ievainots ļoti daudzās vietās. Ap viņu bija asins peļķe. Mūsu kungs Pravietis arī šeit ļoti noskuma un, uzrunādams šos dārgos šahīdus, nolasīja sūras al-Ahzāb 23. svēto ājatu. Pēc nozīmes: „Starp ticīgajiem ir tādi vīri, kas palika uzticīgi vārdam, ko bija devuši Visvarenajam Allāham. Daži no viņiem izpildīja doto solījumu cīnīties, līdz kļūs par šahīdiem (un kļuva par šahīdiem). Citi vēl gaida, kad kļūs par šahīdiem. Viņi nekad nemainīja doto vārdu.” Pēc tam mūsu kungs Pravietis teica: „Arī Visvarenā Allāha Sūtnis liecina, ka Augšāmcelšanās dienā jūs tiksiet sapulcināti Visvarenā Allāha priekšā kā šahīdi.”
Pēc tam viņš pagriezās pret tiem, kas bija viņam blakus, un teica: „Apmeklējiet viņus. Dodiet viņiem salām (sveicienu). Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka tam, kas viņus šajā pasaulē sveicinās, šie dārgie šahīdi Augšāmcelšanās dienā atbildēs ar sveicienu.”
Hazrat Musabam ibn Umairam neatrada nekā, kas derētu par līķautu. Viņa paša kaftāns pilnībā nenosedza viņa svētīto ķermeni. Ja ar to apsedza galvu, palika neapsegtas kājas, ja apsedza kājas, palika neapsegta galva. Mūsu kungs Habīb al-akram teica: „Apsedziet viņa galvu ar kaftānu, bet kājas – ar izhira zāli.”32
Šis laimīgais ashābs, kas savu dzīvi bija pavadījis, kalpojot islāmam, un šajā ceļā bija sasniedzis šahīda pakāpi, aizgāja no šīs pasaules ar pusi līķauta.33
Pārējie šahīdi pēc tam, kad par viņiem bija veikts bēru namazs, tika apglabāti savās asiņainajās drēbēs pa diviem un trim vienā kapā (radijallahu anhum). Uhudas kaujā bija krituši septiņdesmit šahīdi. No tiem sešdesmit četri bija ansāri, bet seši – muhādžiri.
Daudziem cildenajiem ashābiem radinieki bija kļuvuši par šahīdiem. Tādēļ viņu sirdis bija ievainotas. Lai mierinātu palikušos, mūsu kungs Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Es zvēru pie Allāha, kā es gribētu kopā ar saviem ashābiem arī pats kļūt par šahīdu un pavadīt nakti Uhudas kalna klēpī. Kad jūsu brāļi kļuva par šahīdiem, Visvarenais Allāhs ielika viņu dvēseles zaļu putnu guzās.
Viņi lido pie Paradīzes upēm un dzer to ūdeni. Viņi ēd tās augļus. Viņi aplūko visus Paradīzes nostūrus. Viņi lido tās rožu dārzos. Pēc tam viņi ielido zelta lukturos, kas piekārti zem Arša al-alā, un tur pavada vakaru. Redzot šo ēdienu un dzērienu jaukumu un skaistumu, viņi saka: ‚Kaut mūsu brāļi zinātu, ko Visvarenais Allāhs mums ir dāvājis, tad viņi neizvairītos no džihāda, nebaidītos cīnīties un nenovērstos no ienaidnieka!’ Un Visvarenais Allāhs teica: ‚Es viņiem paziņošu par jūsu stāvokli.’” (Un Cildenais Allāhs atklāja svēto ājatu un pēc nozīmes teica:) „Nekādā ziņā neuzskatiet tos, kas kļuvuši par šahīdiem Visvarenā Allāha ceļā, par mirušiem! Patiesībā viņi ir dzīvi un saņem uzturu pie sava Kunga. Viņi priecājas par to, ko Visvarenais Allāhs viņiem dāvājis (par šahīda pakāpi). Par tiem, kas aiz viņiem (kā šahīdi) vēl nav viņiem pievienojušies, viņi vēlas pasludināt priecīgu vēsti: ‚Viņiem nebūs nekādu baiļu, un viņi nebēdās.’ Viņi līksmo par žēlastības dāvanu un labvēlību no Visvarenā Allāha un par priecīgo vēsti, ka Visvarenais Allāhs neliek zust ticīgo atalgojumam.”34 „Visvarenais Allāhs viņiem parādās un saka: ‚Ak, Mani kalpi! Sakiet, ko jūs kārojat, un Es ļaušu jums to nobaudīt pārpilnībā.’ Viņi saka: ‚Ak, mūsu Kungs! Nav tādas dāvanas, kas būtu augstāka par tām, ko Tu mums esi dāvājis, lai mēs to lūgtu. Paradīzē mēs nemitīgi ēdam to, ko vēlamies. Bet, ja mēs ko lūgtu, mēs lūgtu, lai mūsu dvēseles tiktu atgrieztas mūsu ķermeņos, lai mēs tiktu atgriezti pasaulē un, cīnoties Tavā ceļā, atkal tiktu nogalināti.’”
Šeit vairs nebija ko darīt. Viņi sapulcējās un sakārtojās. Pie Uhudas, kur viņi bija nākuši džihādā Allāha ceļā (džihād fī sabīlillāh), tas ir, lai izplatītu Visvarenā Allāha reliģiju, bija notikusi vēsturē nepieredzēta kauja. Bija pieredzēts tik daudz cildeno ashābu varoņdarbu, kādus acis nespēj aptvert un kas pārspēj iztēli, un neticīgajiem bija dota vēl viena mācība.
„Ak, Hamza! Nekad neviens nav piedzīvojis un nepiedzīvos tādu nelaimi kā tu. Ak, Allāha Sūtņa tēvoci! Ak, Hamza, Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa lauva! Ak, Hamza, kas darīja labus darbus! Ak, Hamza, Allāha Sūtņa aizstāvi! Lai Visvarenais Allāhs tevi apžēlo!” Svētais hadīss
Pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) kopā ar saviem svētītajiem ashābiem devās uz gaismas pilno Medīnu. Nonācis vietā, ko sauc par Harru, viņš sakārtoja savus ashābus rindās, pacēla svētītās rokas un sāka lūgties Visvarenajam Allāham, sacīdams: „Ak, Allāh! Slava un cildinājums visvairāk pienākas Tev. Ak, Allāh! Nav neviena, kas vadītu pa pareizo ceļu to, ko Tu atstāj maldos, un nav neviena, kas novestu no ceļa to, ko Tu esi vadījis pa pareizo ceļu… Ak, Allāh! Dari ticību mums mīļu. Izrotā mūsu sirdis ar ticību. Dari, lai mēs ienīstam neticību (kufrs), pārgalvību un pārmērību. Dari mūs par tiem, kas zina, kas kaitē mūsu reliģijai un mūsu pasaulei, un par tiem, kas nonākuši uz pareizā ceļa. Ak, Allāh! Ļauj mums dzīvot kā musulmaņiem un mirt kā musulmaņiem. Pievieno mūs taisnīgo un labo pulkam. Jo viņi nav ne tādi, kas zaudē savu godu un cieņu, ne tādi, kas atkāpjas no savas reliģijas. Ak, Allāh! Soda neticīgos, kas Tavu Sūtni dēvēja par meli, novērsās no Tava ceļa un karoja ar Tavu Pravieti! Sūti viņiem savu sodu, kas ir patiesība un īstenība!… Āmen!”
Arī cildenie ashābi pievienojās šai lūgšanai, sacīdami: „Āmen! Āmen!” Mūsu mīļais Pravietis ar saviem ashābiem jau bija pietuvojies Medīnai. Medīnā palikušās sievietes un bērni bija izplūduši uz ceļiem un ar nemieru un bēdām centās pārnākušā karaspēka vidū ieraudzīt Visuma valdnieku. Ieraudzījuši viņa gaišo, pasauli apgaismojošo seju, viņi slavēja Visvareno Allāhu. Pēc tam viņu skatieni pievērsās karaspēkam, un viņi meklēja tēvus, vīrus, dēlus, tēvočus no mātes un no tēva puses. Ja neieraudzīja… viņi nespēja valdīt asaras. Redzēdams savu ashābu bēdīgo stāvokli, arī mūsu kungs Cildenākais Sūtnis, žēlsirdības jūra, ļoti skuma, un no viņa svētītajām acīm ritēja asaras.
Kādā brīdī bija redzams, ka mūsu kungam Pravietim tuvojas hazrat Sada ibn Muāza māte Kabša Hatun. Pie Uhudas viņas dēls Amrs bija kritis kā šahīds. Nonākusi pie viņa, viņa teica: „Lai mana māte, tēvs un dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Alhamdulillah, ka redzu tevi sveiku un veselu. Ja tu esi drošībā, visas nelaimes man ir nieks!” Viņa nejautāja par savu sirdsmīļo dēlu. Mūsu mīļais Pravietis, izteicis viņai līdzjūtību par dēlu Amru, teica: „Ak, Sada māte! Priecīga vēsts tev un viņa ģimenei: visi, kas no viņiem krituši kā šahīdi, ir sapulcējušies Paradīzē un kļuvuši cits citam par biedriem. Viņi aizlūgs (šafāats) arī par saviem tuviniekiem.”
Kabša Hatun teica: „Mēs esam apmierināti ar visu, kas nāk no Visvarenā Allāha, ak, Allāha Sūtni! Kas gan pēc šīm priecīgajām vēstīm vēl par viņiem raudās! Lūdz par tiem, kas palikuši.” Tad pasauļu valdnieks lūdza: „Ak, Allāh! Aizved bēdas, kas ir viņu sirdīs! Bet tos, ko viņi atstājuši, dari par labākajiem no palicējiem!”
Mūsu kungs Pravietis, ar to domādams cīņu ar miesas iegribām, teica saviem ashābiem: „(Ak, mani ashābi! Tagad) mēs esam atgriezušies no mazā džihāda un sāksim lielo džihādu.”35 Pēc tam viņš ieteica visiem doties atpūsties savās mājās un ievainotajiem ārstēt savas brūces. Arī viņš pats bija ievainots. Viņš devās tieši uz savu laimes pilno māju.
Hamrā al-Asad karagājiens
Atgriezies Medīnā, Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) veica piesardzības pasākumus, jo pastāvēja iespēja, ka elku pielūdzēji jebkurā brīdī var atgriezties un uzbrukt Medīnai.
Nākamajā pirmdienā pēc Uhudas kaujas viņš gribēja parādīt, ka musulmaņi vakardienas kaujas dēļ nav novājināti, un iebiedēt ienaidnieku, lai tas vairs neatgrieztos Medīnā. Tādēļ, lai gan pats bija ievainots, viņš teica Bilālam al-Habašī: „Saki: ‚Allāha Sūtnis jums pavēl vajāt ienaidnieku! Tie, kas vakar pie Uhudas necīnījās kopā ar mums, lai nenāk, nāks tikai tie, kas piedalījās kaujā!’” Kad viņš paziņoja šo pavēli ashābiem, tie, lai gan daudzi bija ievainoti, tūlīt sagatavojās. Pat smagi ievainotie brāļi Abdullāhs un Rāfi, tikko izdzirdējuši šo Cildenākā Sūtņa aicinājumu, par spīti visām sāpēm, iesaukdamies: „Vai tad mēs palaidīsim garām izdevību doties karagājienā kopā ar Allāha Sūtni?!”, steidzās uz mudžāhidu rindām.
Mūsu mīļais Pravietis kopā ar saviem slavenajiem ashābiem sāka vajāt elku pielūdzējus. Vietā, ko sauc par Rauhā, viņi uzzināja, ka elku pielūdzēji ir sapulcējušies un nolēmuši uzbrukt Medīnai un iznīcināt musulmaņus. Atklājās, ka arī šis piesardzības pasākums bija viens no mūsu kunga Pravieša brīnumiem (mudžizas).
Izdzirdējuši, ka Cildenākais Sūtnis nāk viņiem virsū, elku pielūdzēji izbijās, pameta vietu, kur atradās, un atgriezās Mekā.36
Mūsu kungs Pravietis vajāja viņus līdz vietai, ko sauc par Hamrā al-Asad. Divi elku pielūdzēji tika sagūstīti. Tur viņi palika trīs dienas un pēc tam atgriezās Medīnā.
Visvarenais Allāhs savā svētajā ājatā šos godājamos ashābus, kas devās uz Hamrā al-Asad, slavēja, pēc nozīmes sacīdams: „Tiem, kas arī pēc ievainojumiem steidzās atsaukties Visvarenā Allāha un Viņa Pravieša aicinājumam, un it īpaši tiem no viņiem, kas dara labu un sargās no ļauna, ir ļoti liels atalgojums.”37
Viens no tiem, kas pie Uhudas bija zvērējuši nogalināt mūsu mīļo Pravieti, Ibn Kamīa, atgriezies Mekā, kādu dienu uzkāpa kalnā, lai apraudzītu savas aitas. Kalna virsotnē viņš atrada savas aitas. Viens auns no tām strauji pieskrēja un sāka badīt Ibn Kamīu. Badīdams atkal un atkal, tas saplosīja Ibn Kamīu gabalos un nogalināja.
Abdullāhu ibn Šihābu az-Zuhrī, kad viņš devās uz Meku, iekoda un nonāvēja čūska ar baltiem plankumiem.
Visi, kas bija tīkojuši pēc mūsu kunga Pravieša dzīvības, gada laikā saņēma savu sodu un nomira.
„Ak, mani ashābi! Tagad mēs esam atgriezušies no mazā džihāda un sāksim lielo džihādu” Svētais hadīss
Ja viņa draugs dzer čūskas indi, tā kļūst par dzīvības ūdeni,
ja viņa ienaidnieks dzer ūdeni, ūdens patiesi pārvēršas čūskas indē.
Katrā lāsē viļņojas tūkstoš žēlastības jūru,
kad, veicot abdestu, viņš ar roku smeļ ūdeni savam rožu vaigam.
„Lai es sasniegtu putekļus pie tavām kājām,” mūžiem bez mitas
klejo ūdens, sizdams galvu pret akmeni pēc akmens.
Pa kriksītim tas ber gaismu (nūrs) uz tava sliekšņa putekļiem,
no šī sliekšņa ūdens neatkāpjas, pat ja tiktu saplosīts gabalos.
Grēcinieki zina, ka tavas slavas (nāts) skaitīšana ir zāles,
tāpat kā dzērājs dzer ūdeni,
lai atbrīvotos no paģirām.
Ak, Habībullāh, ak, labākais no cilvēkiem! Es ilgojos pēc tevis,
kā izslāpušie, degdami, vienmēr kāro ūdeni.
Tu esi tā brīnumu jūra, kas Mirādža naktī
ar savas žēlastības rasu dzirdīja zvaigznes un planētas.