RADŽĪ NOTIKUMS

Viens no izcilākajiem Uhudas kaujas strēlniekiem, hazrat Āsims ibn Sābits, šajā kaujā bija nogalinājis elku pielūdzēju Musāfi ibn Talhu un viņa brāli Hārisu. Viņu māte Sulāfa bint Sada, kas bija slavena ar savu naidīgumu, apsolīja simt kamieļu tam, kas viņai atnesīs abu viņas dēlu slepkavas Āsima ibn Sābita galvu. Viņa zvērēja dzert vīnu no hazrat Āsima galvaskausa. Turklāt, tā kā Abdullāhs ibn Unaiss kādā Allāha Sūtņa sūtītā sarijā (karaspēka vienībā) bija nogalinājis Hālidu ibn Sufjānu no Lihjāna dēliem, Lihjāna dēli noslēdza vienošanos ar Adalas un Kāras ciltīm. Šīs divas ciltis, kas dzīvoja Mekas tuvumā, izstrādāja plānu un sagatavoja sūtņus. Viņi tiem teica: „Sakiet, ka esat kļuvuši par musulmaņiem. Sakiet: ‚Mēs došim zakātu, un mums vajag skolotājus, kas to pieņemtu un mācītu mums islāmu.’ Daļu no tiem, kas atnāks, mēs nogalināsim un atriebsimies. Bet daļu aizvedīsim uz Meku un pārdosim kuraišiem.”

Hidžras ceturtā gada safara mēnesī no šīm divām ciltīm pie mūsu kunga Pravieša ieradās sešu vai septiņu cilvēku delegācija un teica: „Mēs esam kļuvuši par musulmaņiem. Atsūti mums skolotājus, kas mums mācītu Svēto Korānu un reliģiju.”

Tajā laikā mūsu mīļais Pravietis bija sagatavojis desmit cilvēku sariju, lai pārbaudītu, vai Mekas elku pielūdzēji negatavojas karam. Kad arī no Adalas un Kāras ciltīm ieradās šāda delegācija un lūdza skolotājus, viņš šo desmit cilvēku izlūku vienību nosūtīja kopā ar atnākušajiem, lai tā izpētītu stāvokli un ziņotu par to.

Šajā sarijā no cildenajiem ashābiem bija Marsads ibn Abī Marsads, Hālids ibn Abī Bukairs, Āsims ibn Sābits, Hubaibs ibn Adijs, Zaids ibn Dasina, Abdullāhs ibn Tāriks, Muatibs (Mugīrs) ibn Ubaids un vēl trīs ashābi, kuru vārdi nav zināmi (radijallahu anhum).

Šī izlūku vienība, dienā slēpdamās un naktī ceļodama, kādā rītausmā nonāca pie Radžī ūdens. Tur viņi kādu laiku atpūtās un ēda labas šķirnes Medīnas dateles, ko sauc par adžvu. Pēc tam viņi no turienes devās prom, uzkāpa tuvējā kalnā un paslēpās.

Pie Radžī ūdens bija atnākusi arī kāda Huzaila cilts sieviete, kas ganīja aitas. Ieraudzījusi dateļu kauliņus, viņa saprata, ka šeit ēstas Medīnas dateles. Saukdama: „Šeit ir bijuši ļaudis no Medīnas!”, viņa paziņoja to savai ciltij.

Tajā laikā kāds no Adalas un Kāras cilšu delegācijas, kas bija kopā ar šo desmit cildeno ashābu sariju, ar kādu ieganstu no viņiem atdalījās. Viņš tūlīt devās pie Lihjāna dēliem un paziņoja viņiem par to.

Saņēmuši šo ziņu, Lihjāna dēli sāka rīkoties. Pret šo mazo sariju viņi nosūtīja divsimt vīru lielu spēku, no kuriem simts bija strēlnieki. Šis elku pielūdzēju bars atrada hazrat Āsimu ibn Sābitu un viņa biedrus kalna virsotnē un ielenca viņus. Tikmēr viņiem pievienojās arī tas, kas bija paziņojis elku pielūdzējiem par desmit ashābu stāvokli. Cildenie ashābi tajā brīdī saprata, ka ir pievilti, un, nolēmuši cīnīties, izvilka zobenus. To sapratuši, elku pielūdzēji mēģināja viņus apmānīt: „Ja nokāpsiet pie mums, mēs nevienu no jums nenogalināsim. Mēs dodam jums stingru vārdu. Mēs zvēram pie Allāha, mēs negribam jūs nogalināt. Bet mēs gribam par jums dabūt izpirkumu no Mekas ļaudīm.”

„Tiem, kas arī pēc ievainojumiem steidzās atsaukties Visvarenā Allāha un Viņa Pravieša aicinājumam, un it īpaši tiem no viņiem, kas dara labu un sargās no ļauna, ir ļoti liels atalgojums” Āl Imrān: 172

Radžī notikums

Āsims ibn Sābits, Marsads ibn Abī Marsads un Hālids ibn Abī Bukairs (radijallahu anhum) noraidīja visus piedāvājumus, sacīdami: „Mēs nekad nepieņemam elku pielūdzēju doto vārdu un solījumus.” Hazrat Āsims ibn Sābits teica: „Es esmu zvērējis nekad nepieņemt elku pielūdzēju aizsardzību. Es zvēru pie Allāha, es, paļaudamies uz viņu aizsardzību un vārdu, nenokāpšu lejā un nepadošos.” Viņš pacēla rokas un lūdza: „Ak, Allāh! Paziņo savam Pravietim par mūsu stāvokli.” Visvarenais Allāhs pieņēma hazrat Āsima lūgšanu un paziņoja mūsu kungam Allāha Sūtnim par viņiem.

Hazrat Āsims teica elku pielūdzējiem: „Mēs nebaidāmies no nāves. Jo savā reliģijā mēs esam gaišredzīgi (nomiruši mēs kļūsim par šahīdiem un nonāksim Paradīzē).” Kad elku pielūdzēju vadonis teica: „Ak, Āsim! Nepazudini sevi un savus biedrus, padodies!”, Āsims ibn Sābits atbildēja ar bultām. Šaudams bultas, viņš skaitīja šīs rindas:

Es esmu stiprs, man nekā netrūkst.
Mana loka resnā stiegra ir nostiepta.
Nāve ir patiesība, dzīve – tukša un pārejoša.
Viss, kas nolemts, cilvēku piemeklēs.
Cilvēki agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie Allāha.
Ja es necīnīšos ar jums,
mana māte (no bēdām) zaudēs prātu.

Āsima bultu makā bija septiņas bultas. Ar katru izšauto bultu viņš nogalināja pa elku pielūdzējam. Kad bultas beidzās, daudzus viņš sadūra ar savu šķēpu. Bet tad salūza arī šķēps. Viņš tūlīt izvilka zobenu, salauza maksti un to aizmeta. (Tas nozīmēja: „Es cīnīšos, līdz nomiršu, un nepadošos.”) Pēc tam viņš lūdza: „Ak, Allāh! Līdz šai dienai es sargāju Tavu reliģiju. Es Tevi lūdzu šīs dienas beigās sargāt un aizsargāt manu ķermeni.” Hazrat Āsima ibn Sābita un pārējo ashābu saucieni „Allahu akbar!” atbalsojās kalnos. Desmit mudžāhidi cīnījās uz dzīvību un nāvi pret divsimt vīriem, un tie, kas viņiem tuvojās, saņēma sodu par to, ko darīja. Visbeidzot Āsims (radijallahu anhu), ievainots abās kājās, nokrita zemē. Tā kā neticīgie no viņa ļoti baidījās, viņi pat tad, kad viņš bija nokritis, neuzdrošinājās viņam tuvoties un padarīja viņu par šahīdu, šaudami uz viņu bultas no tālienes. Tajā dienā septiņi no desmit ashābiem kļuva par šahīdiem, bet trīs tika saņemti gūstā.

Lihjāna dēli gribēja nogriezt Āsima ibn Sābita svētīto galvu, lai to pārdotu Sulāfai bint Sada. Taču, tā kā Visvarenais Allāhs bija pieņēmis hazrat Āsima ibn Sābita lūgšanu, Viņš atsūtīja bišu spietu. Bites kā mākonis apstājās virs Āsima ibn Sābita. Elku pielūdzēji nespēja viņam pietuvoties. Beigās viņi teica: „Atstājiet viņu; kad pienāks vakars, bites izklīdīs, un tad mēs nogriezīsim viņam galvu un aiznesīsim to.”

Vakarā Visvarenais Allāhs lika līt spēcīgam lietum. Pa gravām plūda straumes un aiznesa hazrat Āsima ibn Sābita svētīto ķermeni nezināmā vietā. Lai cik viņi meklēja, viņi to neatrada. Tāpēc elku pielūdzējiem neizdevās nogriezt nevienu hazrat Āsima ibn Sābita ķermeņa daļu.

„Ak, Allāh! Līdz šai dienai es sargāju Tavu reliģiju. Es Tevi lūdzu šīs dienas beigās sargāt un aizsargāt manu ķermeni!” Āsims ibn Sābits (radijallahu anhu)

Kad tika pieminēts notikums ar bitēm, kas sargāja hazrat Āsimu, hazrat Umars teica: „Visvarenais Allāhs noteikti sargā savu ticīgo kalpu. Tāpat kā Āsims ibn Sābits dzīves laikā bija pasargāts no elku pielūdzējiem, tā arī pēc viņa nāves Visvarenais Allāhs sargāja viņa ķermeni un neļāva elku pielūdzējiem tam pieskarties.” Tāpēc, pieminot Āsimu ibn Sābitu, viņu sauca par „to, ko sargāja bites”.1

Trīs sagūstītie ashābi bija Hubaibs ibn Adijs, Zaids ibn Dasina un Abdullāhs ibn Tāriks (radijallahu anhum). Lihjāna dēli visus trīs sasēja ar loku stiegrām. No viņiem Abdullāhs ibn Tāriks nepiekrita, ka viņu aizved pie Mekas elku pielūdzējiem. Viņš pretojās un negribēja iet. Viņš sauca: „Mani biedri, kas kļuvuši par šahīdiem, ir ieguvuši Paradīzes godu!” Viņš sarāva saites uz rokām, bet Lihjāna dēli nomētāja viņu ar akmeņiem un arī viņu padarīja par šahīdu. Hazrat Hubaibs ibn Adijs un hazrat Zaids ibn Dasina pacietīgi izturēja, domādami: „Varbūt atradīsim iespēju izpildīt izlūkošanas uzdevumu, ko mums deva Allāha Sūtnis.”

Lihjāna dēli aizveda abus uz Meku. Elku pielūdzēji, kuru radinieki bija nogalināti Badras un Uhudas kaujās, dega naidā un atriebības kārē un meklēja izdevību. Hazrat Hubaibu nopirka elku pielūdzējs Hudžairs ibn Abī Ihābs at-Tamīmī, lai atriebtos par savu Badras kaujā nogalināto brāli, bet hazrat Zaidu ibn Dasinu – Safvāns ibn Umaija, lai atriebtos par savu tēvu Umaiju ibn Halafu, kas arī bija nogalināts Badras kaujā. Elku pielūdzēju nodoms bija nogalināt viņus abus. Taču, tā kā tie bija mēneši, kuros viņi uzskatīja karošanu par aizliegtu, viņi turēja abus ieslodzījumā un gaidīja, kamēr paies laiks. Viņus turēja ieslodzītus dažādās vietās. Abi ashābi šajā gūstā izrādīja lielu pacietību, izturību un cēlumu.

Māvija, atbrīvota verdzene, kas atradās mājā, kur bija ieslodzīts hazrat Hubaibs ibn Adijs (šī sieviete vēlāk kļuva par musulmani), stāstīja:

„Hubaibs bija ieslodzīts kādā kambarī mājā, kurā biju es. Es neesmu redzējusi labāku gūstekni par viņu. Kādu dienu es paskatījos – viņam rokā bija liels vīnogu ķekars, krūkas lielumā. Viņš no tā ēda. Katru dienu viņu redzēja ar šādu vīnogu ķekaru rokā. Tajā gadalaikā, turklāt vēl Mekā, atrast vīnogas nekādi nebija iespējams. Visvarenais Allāhs viņam deva uzturu. Kambarī, kur viņš bija ieslodzīts, viņš veica namazu un lasīja Svēto Korānu. Sievietes, klausīdamās, kā viņš lasa Svēto Korānu, raudāja un viņu žēloja. Kad es dažreiz jautāju: ‚Vai tev ir kāda vēlēšanās?’, viņš sacīja: ‚Dod man dzeramo ūdeni, nenes man gaļu no dzīvniekiem, kas nokauti elkiem, un iepriekš paziņo man, kad viņi mani nogalinās. Neko citu es nevēlos.’ Kad tika noteikta diena, kad viņu nogalinās, es aizgāju un viņam to pateicu. To uzzinājis, viņš ne mazākā mērā nemainījās un neizrādīja ne mazāko bēdu pazīmi.

Kad šī diena tuvojās, viņš teica, ka pirms nāves vēlas sakopt ķermeni, un palūdza bārdas nazi. Es iedevu bārdas nazi savam bērnam un aizsūtīju viņu turp. Kad bērns iegāja pie viņa, es pēkšņi nobijos. Es teicu: ‚Ak, vai! Šis vīrs sagriezīs bērnu ar bārdas nazi. Viņu tāpat jau nogalinās.’ Es aizskrēju paskatīties uz bērnu. Hubaibs bija paņēmis no bērna rokām bārdas nazi, ko es biju aizsūtījusi, un, lai bērnu paglāstītu, nosēdinājis viņu sev klēpī. To ieraudzījusi, es ļoti nobijos un sāku kliegt. Sapratis, kas notiek, viņš teica: ‚Vai tu domā, ka es nogalināšu šo bērnu? Mūsu reliģijā tā nav. Nepamatoti atņemt dzīvību nav mūsu dabā un nav mūsu godam piedienīgi.’”

Pienāca diena, ko elku pielūdzēji bija noteikuši, lai nogalinātu Hubaibu ibn Adiju un Zaidu ibn Dasinu. Tās dienas agrā rītā viņi noņēma tiem važas un aizveda uz vietu ārpus Mekas, ko sauc par Tanīmu. (Tanīma atrodas 5–8 km no Kabas. Kalnu, kas tur atrodas, sauc par Tanīma kalnu.) Mekas iedzīvotāji un elku pielūdzēju dižciltīgie bija sapulcējušies, lai noskatītos viņu nāvessodu. Apkārt bija liels ļaužu pūlis.

Vietā, kur gūstekņiem bija jāizpilda nāvessods, elku pielūdzēji bija uzslējuši divas karātavas. Kad viņi gribēja pacelt hazrat Hubaibu karātavās un piesiet, viņš teica: „Atlaidiet mani, lai es veiktu divu rakatu namazu.” Viņi atlaida viņu un teica: „Veic to tur.” Hubaibs tūlīt nostājās uz namazu un ar dziļu bijību veica divu rakatu namazu. Sapulcējušies elku pielūdzēji, sievietes un bērni saviļņoti viņu vēroja. Pabeidzis namazu, viņš teica: „Es zvēru pie Allāha, ja jūs nedomātu, ka es pagarinu namazu aiz bailēm no nāves, es to būtu pagarinājis un lūdzies vairāk.” Hazrat Hubaibs ibn Adijs bija pirmais, kas pirms nāvessoda izpildes veica divu rakatu namazu. Kad mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) uzzināja, ka viņš pirms nāvessoda izpildes veicis divu rakatu namazu, viņš atzina šo rīcību par pareizu un piemērotu.2 Tā tas kļuva par paražu un sunnu.

Kad viņš bija veicis namazu, viņi pacēla hazrat Hubaibu karātavās un piesēja. Viņa seju viņi pagrieza no kiblas uz Medīnas pusi. Pēc tam teica: „Nu, atsakies no savas reliģijas! Tad mēs tevi atbrīvosim!” Viņš atbildēja: „Es zvēru pie Allāha, neatteikšos! Pat ja visa pasaule būtu mana, pat ja tā man tiktu atdota, es tik un tā neatteiktos no islāma!”

Saņēmuši šādu atbildi, elku pielūdzēji teica: „Vai tagad tu negribētu, lai tavā vietā būtu Muhameds un lai viņu nogalinātu? Ja teiksi ‚jā’, tu izglābsies un varēsi mierīgi sēdēt savās mājās!” Hubaibs teica: „Es nekad nepiekristu pat tam, ka Muhamedam alaihis-salam kājā iedurtos kaut ērkšķis!”

Elku pielūdzēji ņirgājās un smējās: „Ak, Hubaib! Atsakies no islāma reliģijas! Ja neatteiksies, mēs tevi noteikti nogalināsim!” Hubaibs atbildēja: „Ja esmu Visvarenā Allāha ceļā, man nav nekādas nozīmes, ka mani nogalinās.”

Pēc tam Hubaibs lūdza: „Ak, Allāh! Šeit es neredzu nevienu citu seju kā vien ienaidnieka seju. Ak, Allāh! Nodod no manis salām savam Sūtnim. Paziņo savam Sūtnim, kas ar mums izdarīts!” un teica: „Assalamu alaika, jā Rasulallah.” Kad Hubaibs teica šo lūgšanu, mūsu mīļais Pravietis sēdēja kopā ar cildenajiem ashābiem. Zaids ibn Hārisa stāstīja: „Kādu dienu, kad Allāha Sūtnis sēdēja kopā ar saviem ashābiem, viņš teica: ‚Va alaihis-salam.’ Cildenie ashābi jautāja: ‚Ak, Allāha Sūtni! Uz kura sveicienu tā ir atbilde?’ Viņš atbildēja: ‚Tā ir atbilde uz mūsu brāļa Hubaiba sveicienu. Džibrīls (alaihis-salam) man atnesa Hubaiba sveicienu.’”3

Ap Hubaibu sapulcējušies kuraišu elku pielūdzēji, sacīdami: „Lūk, šis ir tas cilvēks, kas nogalināja jūsu tēvus,” lika jaunekļiem uzbrukt viņam ar šķēpiem, un tie sāka ievainot viņa svētīto ķermeni. Tajā brīdī Hubaiba seja pagriezās pret Kabu. Elku pielūdzēji to pagrieza uz Medīnas pusi. Hazrat Hubaibs lūdza: „Ak, Allāh! Ja es esmu Tavā priekšā pieņemts kalps, pagriez manu seju pret kiblu.” Viņa seja atkal pagriezās pret kiblu. Nevienam elku pielūdzējam neizdevās pagriezt viņa seju citā virzienā kā vien pret Kabu. Tajā brīdī Hubaibs karātavās skaitīja dzejoli, kurā pauda, ka viņu, vientuļu ienaidnieku vidū, padara par šahīdu. Kad elku pielūdzēji sāka viņu mocīt, durdami viņa ķermenī šķēpus, viņš teica: „Es zvēru pie Allāha, ja es tieku nogalināts kā musulmanis, man nerūp, uz kura sāna es kritīšu, kad mani notrieks. Tas viss ir Visvarenā Allāha ceļā.”

„Es nekad nepiekristu pat tam, ka Muhamedam alaihis-salam kājā iedurtos kaut ērkšķis!” Hubaibs ibn Adijs (radijallahu anhu)

Pēc tam Hubaibs šādi nolādēja elku pielūdzējus: „Ak, Allāh! Iznīcini visus kuraišu elku pielūdzējus! Izklīdini viņu pulku! Atņem viņiem dzīvības vienu pēc otras, neatstāj nevienu no viņiem dzīvu!” Izdzirdējuši šo lāstu, elku pielūdzēji ļoti nobijās, un daļa no viņiem aizbēga no turienes. Daži no palikušajiem sāka cits pēc cita durt viņā šķēpus. Viens no viņiem iedūra šķēpu viņam krūtīs, un šķēps izlīda caur muguru. Kamēr no viņa ķermeņa šļācās asinis un viņš, karātavās šūpodamies, izdvesa pēdējo elpu, Hubaibs, sacīdams: „Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu”, kļuva par šahīdu.4

Hubaiba ibn Adija (radijallahu anhu) ķermenis karājās karātavās četrdesmit dienas. Viņa ķermenis nesapuva un neoda. No tā nemitīgi tecēja svaigas asinis. Mūsu mīļais Pravietis nosūtīja no cildenajiem ashābiem Zubairu ibn Avāmu un Mikdādu ibn Asvadu, lai atnestu viņa ķermeni. Naktī viņi slepeni iegāja Mekā. Noņēmuši Hubaibu no karātavām, kurās viņš bija pakārts, un uzlikuši uz kamieļa, viņi devās ceļā uz Medīnu. Uzzinājuši par to, elku pielūdzēji lielā pūlī devās viņiem virsū. Abi ashābi, lai aizstāvētos, nolika ķermeni zemē. Pēc brītiņa viņi redzēja, ka zeme vietā, kur viņi bija atstājuši ķermeni, pāršķēlās, uzņēma ķermeni sevī un aizvērās. Tad viņi devās tālāk uz Medīnu.

Hazrat Zaidu ibn Dasinu viņi piesēja pie otrajām uzslietajām karātavām. Viņi mēģināja piespiest viņu atteikties no savas reliģijas. Taču viņi nepanāca neko citu kā vien to, ka Zaida ticība (imāns) kļuva vēl stiprāka. Tad viņi apbēra Zaidu ar bultām. Beigās viņu padarīja par šahīdu Nistāss, Safvāna ibn Umaijas atbrīvotais vergs.